Zīmēts ar baudu

9.oktobrī Ivonnas Veihertes galerijā Z.A.Meierovica bulvārī šī grāmata tika atvērta vienlaikus ar izstādi, kurā apskatāmi grāmatā publicētie zīmējumi. Jāapskata uzmanīgi "Cilvēks ar pasaules skatījumu," Bišofu vērtē galerijas saimniece Ivonna Veiherte: "Latvijai trūkst tik smalkas ironijas meistaru kā Bišofs. Tie nav tikai ironiski zīmējumi, tie ir mākslas darbi ar dziļu saturu. Var redzēt, ka viņš ir daudz domājis par cilvēka un sabiedrības problēmām. Viņam nav bijis žēl labas un asprātīgas idejas izlietot maza formāta darbos." Veiherte iesaka Bišofa zīmējumus apskatīt ļoti uzmanīgi, lai nepalaistu garām neko no paradoksālajām detaļām. Dzimis 1939.gadā Rūjienā, Bišofs 1965.gadā beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera fakultāti. Tajos gados viņš arī publicējās Latvijas humora un satīras žurnālā Dadzis. Taču to gadu karikatūrās bija pavisam cits Bišofs. Tas viņa stils, ar kuru Bišofs kļuva pazīstams visā pasaulē, izveidojās tikai pēc emigrācijas no PSRS 1972.gadā, turklāt ne uzreiz. "Mans stils izveidojās vēlāk, nekā es būtu gribējis," tagad secina Bišofs. "Daži veiksmīgi 80.gados tapuši zīmējumi grāmatā ir apskatāmi, bet tas vēl nav mans stils. Tas izveidojās vēlāk, 90.gados." Viņš pats savus zīmējumus par karikatūrām nesauc. "Bišofa zīmējumi atklāj viņa saistību ar daudzām tradīcijām — gan ar grāmatu ilustrēšanas tūkstošgadīgo tradīciju, gan ar modernisma mākslu, kas viņa darbos tiek tieši un netieši citēta, gan noteikti arī ar karikatūru un humoristisku zīmējumu tradīciju, kura ir daudz sarežģītāka un bagātāka nekā tikai garu degunu un lielu vēderu zīmēšana," 213 Māra Bišofa zīmējumu priekšvārdā jeb bišofogrāfijā raksta filozofs Artis Svece, Bišofa stilā izceldams lakonismu un precizitāti, distancētu jeb fotogrāfisku skatījumu, shematiski zīmētus cilvēciņus, kuru nosacītība ļauj mums identificēties ar visuredzošo, visur klātesošo, bet neiesaistīto novērotāju. "Labākie Bišofa zīmējumi ir tie, par kuriem mirkli jāpadomā — kāpēc šāds zīmējums?" raksta A.Svece. Savā lakonismā tie ir precīzāki, nekā tos iespējams raksturot. Tāpēc jo lielāks gandarījums aplūkojot. Zīmēšanas dullums Tagad Bišofam ir sajūta, ka viņš var uzzīmēt jebko. Jaunībā un arī vēlāk viņam roka vai seja bijusi jāzīmē pa desmit reizēm, bet tagad mākslinieks to uzzīmē uzreiz un lielākoties ar uzzīmēto ir apmierināts. "Mācīšanās laiks ir beidzies — tāda ir mana sajūta. Tā ir tāda brīvība un atraisītība, kas sagādā baudu. Tas nenozīmē, ka zīmējot man nemaz vairs nebūtu jāpiepūlas, tomēr izjūtas ir citas: kā saka, nemāciet vecam runcim pelnos taisīt." Jaunajā grāmatā vecākie zīmējumi datēti ar 1982.gadu, bet to nav daudz. Lielākā daļa tapusi apmēram pirms gada, kad Bišofam, kā viņš pats saka, bija uznācis zīmēšanas dullums: "Sēdēju un zīmēju, zīmēju, zīmēju. Kad zīmējumu skaits tuvojās simtam, domāju: kāpēc neuztaisīt grāmatu? Biju nolēmis, ka grāmatai vajag 300 zīmējumu. Sāku dragāt, bet, kad tik daudz tomēr neiznāca, sāku skatīties, ko pievienot no veciem darbiem dažus, kas man ļoti patīk. Tie ir no zīmējumiem, ko biju zīmējis nevis darbam, bet sev, lai uzturētu formu. Tie visi bija atraisīti zīmēti darbi. Par vienu otru pat brīnījos: vai tiešām es to esmu zīmējis? — tik labi izskatās…" Grāmatā ir arī īpaši neatzīmēti zīmējumu cikli: par laika tecējumu, par redzi un tās kropļošanu, par latviešu valodu, par mākslu, kas vienmēr ir bijusi Bišofa darbu tēma. Daudzi zīmējumi veltīti pilsētas tēmai: Kaķu nams, Pārdaugavas mājiņas, kas Bišofam likušās interesantas. Tā lielākoties ir Latvijas grāmata, saka zīmējumu autors.