gada Arhitektūras balvu. "Projektēju ar sirdi," rezumē Gunārs Birkerts. Tikmēr Latvijas publiskajā telpā ik pa brīdim iešāvās pašmāju arhitektu un arī politiķu kritikas bultas. Sākot ar "intuitīvu sajūtu, ka ar projektu kaut kas nav kārtībā", līdz pat promaskaviski noskaņotā galvaspilsētas mēra vilšanās, ka "vizualizācijas stadijā tas izskatījās kā stiklots projekts". Arī intervijas laikā Gunārs Birkerts pamatīgi noskaišas, kārtējo reizi izdzirdot jautājumu — kur tad ir tas stikla kalns, ko, izmantojot īpaši smalku tehnoloģiju, dzesēs ar Daugavas ūdeni? Viņš skaidro, ka viens no pārpratuma iemesliem varētu būt pārsteidzīgi izdarītie secinājumi, ieraugot pirmos arhitekta zīmējumus, kurā ēka patiešām izskatījās caurspīdīga. Taču pie vainas acīmredzot ir nevēlēšanās iedziļināties projektā līdz galam.Fragments no intervijas
Kad jūs pēdējo reizi bijāt Latvijā pirms bibliotēkas atklāšanas?
Gandrīz gadu neesmu bijis Latvijā.
Kādas tagad sajūtas, kad ēkā ir cilvēki un grāmatas?
Dažādas. Skatos uz arhitektūru, tās izpildījumu, kā bibliotēka darbojas.
Ja arhitekts uz savu projektēto ēku skatās no tāluma un uz papīra, vai detaļās kaut kas atšķiras?
Vismaz manā gadījumā ne, jo man jau ideja ir zināma, pirms to esmu uzlicis uz papīra. Un, kad to realizē, nekādu pārsteigumu nav. Varbūt ir savādāk ieiet telpā, ko pirms tam esmu redzējis tikai savā iztēlē. Man visi prasa: ko tu domā, vai ir tā, kā tu domā? Tie jautājumi ir atbildami, bet es nemīlu uz tiem atbildēt.
Tas tāpēc, ka mēs jau nekad mūžā bibliotēku neesam projektējuši, nezinām, kā tas ir.
Jūs jau prasāt, ko es domāju, bet man jāprasa, ko jūs domājat — tauta, lasītāji.
Savulaik runāja, ka ēkas apdarē viscaur izmantos caurspīdīgu stiklu. To dzesēs ar filtrētu Daugavas ūdeni, un tas būs ļoti progresīvs tehnoloģisks risinājums.
Jūs runājat par to, kas sen jau izrunāts. Bibliotēka nav no stikla, tās apdare ir no stikla, bet tā nav siltumnīca. To vienkāršā tauta nevarēja saprast.
Kad jūs sākāt projektēt bibliotēku, jums bija nojausma, ka tas ies tik ilgi?
Nē, nebija man tādas pieredzes, jo nekad neesmu būvējis Eiropā un tādā politiskā situācijā.
Kas jums bija pārsteigums?
Ka nevar pieņemt lēmumus. Tas kavēja darbu.
Arī Amerikā jau laikam tik viegli neiet, tāpat mēdz būt sabiedrības pretestība.
Tā parādās zināmā laikā. Pēc tam viss notiek skaisti. Viss jau atkarīgs no dažādiem ļaužu slāņiem, lai gan ar sabiedriskām celtnēm, kas apstiprinātas dažādos posmos, tā nenotiek. Vispirms atrod zemes gabalu, tad piesaista finansējumu, arhitektu. Ir noteikta secība. Tajā laikā tauta sāk saprast, kas tiks būvēts. Kad parādījās pirmās bibliotēkas skices, radās zināma reakcija. Bija cilvēki, kas bija pret. Viņiem bija citas intereses attiecībā uz zemes izlietošanu, apkārtnes vispārējo attīstību. Cilvēki sāk vai nu atbalstīt, vai protestēt, bet tāda ir demokrātija.
Varbūt var uzzīmēt līkni, kā sabiedrība izturas pret lielām celtnēm: sākumā ir prieks, tad skepse un tad atkal prieks.
Varbūt. Kad būvē, tas ir klusais laiks. Mums bibliotēku tik ilgi būvēja, cilvēki katru dienu redzēja mazu gabaliņu. Tā parādījās lēnām, un, kad to apšuva ar stiklu, sākās cilvēku reakcija: tas nav tā, kā mēs domājām. Tā nav balta, bet zaļa. Kāpēc zaļa? Cilvēki ar dažādu izglītības līmeni un dažādu atmiņu reaģēja savādāk.
Ko jūsu skolotājs Sārinens būtu teicis par šo projektu?
Tas jāprasa viņam.
Kā arhitekts reaģē uz kritiku, kad kolēģi saka, ka varēja būt savādāk?
Latvijā man neviens tieši neko nav teicis, bet apkārt gan runā. Kolēģi pasaulē pozitīvi izsakās. Viņiem ir tāda arhitektoniska domāšana, viņiem nav iekšā citas īpašības, kas ir Latvijā, — skaudība un nenovīdība. Tādā mērogā kā Latvijā citur tā nenotiek.
Vienu brīdi bija modīgi kritizēt bibliotēku. To darīja pat cilvēki, kas līdz tam par to vispār nebija domājuši.
Nezinu, kāds ir viņu izglītības līmenis un ko viņi saprot no demokrātiskiem procesiem — ka viņi var kliegt visu, ko vēlas? Es to esmu dzirdējis gadiem.
Visu interviju ar Gunāru Birkertu lasiet žurnāla Sestdiena 5. – 11. septembra numurā