"Es pats esmu blūzs," Zigis stādās priekšā cilvēkiem, kuri ar viņu vēl nav pazīstami. Tie sastaptie, kurus, iespējams, tuvākajā nākotnē gaidāmie blūza koncerti nemaz neinteresē, atceras Zigi kopš viņa slavenās kinoteātra Daile kases telpā izvietotās videonomas laikiem. Tā, šķiet, bija pazīstama pusei Rīgas, pateicoties individuālai pieejai katram klientam. Zigis neizpildīja pasūtījumus, bet nodarbojās ar tautas muzikālo audzināšanu, ko tagad viņš dara, jau trīspadsmito gadu regulāri rīkojot Amerikas blūza grandu koncertus klubā un audzinot jaunos pašmāju blūza mūziķus - viņa audzēkņi ir grupas Latvian Blues Band, Bites Blues Band, Coolman’s Report... "Man par saviem kolektīviem, ko pats esmu izveidojis, nav jākaunas. Tā ir neaprakstāma sajūta, ka viss ansamblis vibrē uz vienas nots kopā..."
Zigis turpina meklēt jaunus talantus, reizi nedēļā otrdienās dodot iespēju klubā uzspēlēt: "Pamācu viņiem skatuves kultūru, skatuves disciplīnu - elementāras lietas, ko skolā viņi no skolotāja savā dienas skrējienā palaiž garām, bet pie manis, ja to neievēro, viņi dabū uzreiz starp acīm. Un tad es redzu, ka nākamajā reizē viņi jau to ir likuši aiz auss, un progress ir redzams. Es jūtu baudu, vērojot, kā gada laikā kolektīvi izveidojas, un, ja nav tas kombo, tad vismaz atsevišķi mūziķi "izlec" ārā un es redzu, ka pie Latvijas debesīm būs kaut kas jauns."
"Blūzs ir visas rokmūzikas un džeza pamats - ja gribi būt gudrs par savu augšgalu, paroc to sakni. Bet, redzi, cilvēkiem jau nav laika par to padomāt - labi, es tāds maniaks esmu un to saprotu, bet neliedzu cilvēkiem padomu. Baigi daudziem esmu iemācījis mūziku klausīties - nav runa tikai par blūzu, bet par mūziku vispār. Cits manā vietā lielītos, bet es kautrīgi piezīmēju... Man nepatīk tā sist pie krūtīm: es, es... man labāk patīk teikt "mēs": tu, es, mans kolektīvs - tā jau ir dūre, kas var kaut ko izdarīt. Nevajag jau tūlīt sist pa purnu - man reiz gribējās pašam sev pa rīkli iedot, kad tai šovā Dziedi ar zvaigzni sēdēju, Es biju tuvu prātā sajukšanai, un tas man ir kauna traips," atzīst Zigis. "Uz kalkulatora visu izrēķināju un tam leišu producentam teicu: tu par šiem divpadsmit šoviem uztaisīsi miljonu un aizbrauksi, bet es par 150 latiem katrā reizē kļūšu par latviešu tautas ienaidnieku. Pēc ceturtās reizes es atteicos no tās netīrās spēles. Nelaiķis Freimanis aizgāja manā vietā..."
Viņš parāda pie Bites Blūza kluba sienas goda vietā piestiprināto mūzikas attīstības koku. Tur redzams, ka viss sācies no blūza - gan džezs, gan visi rokmūzikas virzieni, bet tikai līdz pankrokam, jo tas vairs nebija jauns atzars, kas turpina zaļot, bet drīzāk haotiska gaisa kulšana, vicinot jau nolauztu zaru. "Patiesībā aiz manas skarbās ārienes slēpjas ļoti smalka dvēsele. Es esmu tikai par to, lai čalīši dzīvajā veidā trenētu pirkstus, smadzenes un attīstītu tehniku. Jo visu var sasniegt ar uzcītību un milzu darbu," saka Zigis, kurš videonomas laikos speciāli no Maskavas pasūtītos ģitārspēles video esot jauniešiem pat dāvinājis. "Ja es redzu, ka cilvēkam spīd acis, bet viņam nav naudas, es nekad neprasīšu. Ņem! Jo es zinu, ka tas aizies par lietu. Tāpat vienam džekam atdevu visu savu lenšu kolekciju un magnetofonu. Viņš kaut ko ieminējās par veciem rokiem, bet neesot naudas. Es saku: atnāc rīt tikos un tikos - es viņam noliku tūkstoš lenšu. 525 metri, katra puse 45 minūtes, un tur iet precīzi viens albums. Zini, kāpēc plates garums ir 45 minūtes? Ir pierādīts, ka cilvēka smadzenes ņem pretī un uzreiz var sagremot 45 minūtes mūzikas."
Visu rakstu par kolorīto Dailes Zigi lasiet žurnāla Sestdiena 6.decembra numurā!
einars
ivars