Es esmu letiņš, un tas ir kaut kas

Būtu ļoti grūti kaut kur pasaulē atrast tādu latvieti, kurš nezinātu Albertu Legzdiņu un Čikāgas piecīšus. Viņu dziesmas atbalsojās ne tikai trimdinieku sirdī, bet arī to latviešu, kas atradās aiz dzelzs priekškara. Legzdiņa dziesmas lika latviešiem smaidīt un smieties, deva cerību un vienoja. Tādas viņa oriģināldziesmas kā Es redzēju bāleliņu, Made in Latvia, Līgo dziesma līdztekus dučiem, ja ne simtiem citu kļuva par latviešu dzīves sastāvdaļu, un, kaut arī dziesmas bija vienkāršas, tās atklāja dziļu izpratni par latviešu tautu un tās nelaimēm. Humors bija atslēgas elements – tādas dziesmas kā Sabiedriskā tiesa (kurā izzobota jaunākās Amerikas latviešu paaudzes tendence latviskot angļu valodas vārdus – "bet vienmēr jūs kompleinējiet") vai Sekss ir labs (oda reproduktivitātei, kas pasniegta kā bērnu dziesmiņa, lai veicinātu un paaugstinātu latviešu dzimstības rādītājus) ienesa bieži vien drūmajā ikdienas dzīvē tik nepieciešamo humora devu. Savukārt 70. gados un 80. gadu sākumā, kad Latvijas neatkarība vēl daudziem šķita tikai neiespējams sapnis, tādas dziesmas kā Par mani, draudziņ, nebēdā par Latvijas Brīvības pieminekli, kas izaicinoši stalts stāvēja pat skarbos apstākļos un okupācijas spēku varā, demonstrēja nesalaužamo latviešu gara spēku, kas pastāvēja un pārdzīvoja pusgadsimta okupāciju.

Vēl tikai četri, bet jau Piecīši

Čikāgas piecīšu pirmsākumi meklējami 1960. gada rudenī, kad Alberts Legzdiņš un viņa draugs Modris Avotiņš, kurš iepriekš bija spēlējis tādos ansambļos kā Jamaikas piecīši un vēlāk Kanādas piecīši, apmeklēja Čikāgas latviešu jaunatnes pulciņa jeb ČLJP pasākumu. Bija ielūgti mūziķi un mākslinieki no citām pilsētām, un viņi noskatījās arī divu jaunu latviešu – Jāņa Rinkuša un Ulda Ievāna – priekšnesumu. 

Rinkušs un Ievāns no Kalamazū Mičiganas štatā uzstājās ar humoristisku skeču un plānoja drīzumā pārcelties uz Čikāgu. Viņi apvienojās, sākās mēģinājumi, un pēc svārstīšanās starp tādiem nosaukumiem kā Jautrie kavalieri un Skanīgās disonances beidzot izlēma saukties par Čikāgas piecīšiem, kaut arī tobrīd viņi vēl bija tikai četri. 1961. gada 1. februārī grupa – Legzdiņš (akordeons un balss), Avotiņš (bongo bungas), Rinkušs (ģitāra un balss) un Ievāns (skeču autors un izpildītājs) – aizsāka to fenomenu, kas jau drīz vien kļuva par neatņemamu sastāvdaļu latviešu trimdas dzīvē.

Pirmais koncerts notika 1961. gada 11. martā Kalamazū Latviešu biedrības ēkā. Kalamazū tolaik bija lielākais latviešu centrs. Tur dzīvoja vairāk nekā tūkstotis latviešu imigrantu, un kopienai bija savs koris, teātris un divas baznīcas. Čikāgas piecīši toreiz – tāpat kā turpmākajos koncertos – izpildīja ne tikai dziesmas, bet to starplaikos arī humoristiskus skečus. Jau pirmajos divos darbības gados grupa uzstājās vairāk nekā septiņiem tūkstošiem klausītāju septiņpadsmit latviešu centros ASV un Kanādā.

Beidzot arī Latvijā

Nākamo desmitgažu laikā Legzdiņš turpināja uzstāties ne tikai ar Čikāgas piecīšiem, bet arī duetā ar dziedātāju Janīnu Ankipāni. Viņa dziesmas atnesa grupai augošu slavu un pazīstamību. Piecīšu ieraksti pat tika slepeni nogādāti Latvijā, un šīs optimistiskās un brīvību apliecinošās dziesmas iedvesmoja arī daudzus latviešus dzimtenē padomju režīma laikā.

Pats Legzdiņš sarakstīja vai bija līdzautors daudzām neaizmirstamām dziesmām, kuras ātri vien folklorizējās un turpinās dzīvot latviešu apziņā vēl nākamajās paaudzēs. Tādas dziesmas kā sentimentālā un cerību pilnā Mūsu mīlestība (Legzdiņa vārdi, Armanda Birkena mūzika) ar tās vienmēr skaidro pārliecību "Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies", Šūpuļdziesma ar liego vēstījumu latviešu bērniem, lai kurā pasaules malā tie atrastos, vai vienkārši sirsnīgā Man garšo alus, cildinot dzērienu, kurš citiem nelīdzinās.

Visu rakstu par ansambļa Čikāgas piecīši dibinātāju un vadītāju Albertu Legzdiņu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!