Līdzīgi kā astoņdesmitajos gados, kad cits pēc cita mira Padomju Savienības valstsvīri, kuri visi bija tādos gados kā tagad daudzas rokzvaigznes, melni jokoja, ka priekšā "bagātīgu bēru piecgade". Tagad kaut ko tādu var teikt par rokmūziķiem.
Milicija dejo
Pēc cīņas ar retu, agresīvu un gandrīz neprognozējamu vēža paveidu – liposarkomu – mūžībā septiņdesmit gadu vecumā ir aizgājis Pits Andersons. Oficiālos avotos kā īstais mūziķa vārds minēts Alfrēds Pēteris Andersons, bet mūziķi, ar kuriem viņš spēlējis kopā kopš pirmsākumiem sešdesmitajos gados, kā arī skolas biedri atceras, ka viņa vārds bijis Pjotrs Ņesterenko, kas gan nekur neparādās, – var jau būt, ka tā bijusi savējo vidū lietota iesauka.
Andersons pazīstams un daudzu atmiņās paliks kā mūziķis, kurš visu savu mūžu Latvijā un arī aiz tās robežām spēlējis un popularizējis klasisko rokenrolu, kas radies ASV piecdesmitajos gados kā pirmais no rokmūzikas žanriem, tātad bija visa turpmākā pamatu pamats.
Bērnībā mamma Pitu ar varu dzinusi gan pie klavierskolotāja, gan piespiedusi apgūt angļu valodu. Kad saticis savu vienaudzi Valēriju Seifudinovu jeb Seiski, abi mācījušies spēlēt ģitāru un klausījušies rokenrolu, cik nu tas sešdesmito gadu sākumā bija iespējams, uzķerot Rietumu radiostacijas, jo ārzemju plates un magnetofoni tad bija ārkārtīgi ekskluzīvs retums. 1962. gadā Seiskis dibināja savu pirmo grupu Revengers, kas spēlēja klasiskos rokenrola hitus. Grupā iesaistījies arī vēlākais Eolikas un Selgas dalībnieks Zigismunds Lorencs, kuram pirmajam Rīgā bijusi īsta Fender Stratocaster ģitāra. Pits bijis turpat līdzās un pa retam uzspēlējis klavieres, bet, kad Seiskis paņemts armijā, kļuvis par grupas līderi. Grupas nosaukums mainīts uz Melody Makers, bet mūzika palikusi tā pati vecā – rokenrols.
1965. gadā, kad grupas popularitāte bija tik liela, ka pastāvošajai padomju iekārtai kļuva bīstama, jo propagandēja Rietumu kultūru, sekoja pirmie aizliegumi uzstāties. Nākamajā gadā Andersons pārcēlās uz Igauniju un tur dibināja grupu Optimistid. Pēc Seiska atgriešanās no armijas un Pita – no Tallinas abi līdz 1971. gadam spēlēja grupā Natural Product. Seiskis emigrēja uz ASV, un Pits, mēģinājis, bet tā arī nesaņēmis atļauju izbraukt, turpināja muzicēt šeit – astoņdesmitajos gados ar Arhīvu, triumfējot gan festivālā Bildes 86, gan Liepājas dzintarā – vēsturiskajos video redzams, ka pie Pita un grupas aizrautīgi izpildītā rokenrola savai iekšējai vēlmei ļauties deju soļiem nespēj turēties pretī pat toreizējie kārtības sargātāji – milicijas darbinieki. 1989. gadā Pete Anderson & Archives izdod savu vienīgo vinila plati – tas ir koncertieraksts.
Deviņdesmito gadu sākumā pēc dzelzs priekškara krišanas Pits ar Arhīvu izbraukāja visus lielākos Eiropas rokenrola festivālus un devās pat garās turnejās, lielākoties pa Dāniju.
Rokenrols uz palikšanu
Gadiem ejot, Pits palika uzticīgs savam stilam ne vien muzicējot, bet arī apģērbā – viņš meklēja seno lietu veikalos visā pasaulē autentisku apģērbu, pieskaņoja tam klasiskas formas Ray Ban brilles, astoņdesmitajos gados brauca piecdesmito gadu automobilī ar uzrakstu We don’t care what people say, rock’n’roll is here to stay (Mums vienalga, ko cilvēki saka, rokenrols ir šeit uz palikšanu – no angļu val.).
Kā jau katrs dedzīgs sava žanra cienītājs, Pits sapņoja arī par tematisku klubu Rīgā. 1999. gada pavasarī tas izdevās – Pits piedalījās rock’n’roll un country mūzikas kluba Aligators dibināšanā – telpas atradās tagadējā Maskavas namā ar ieeju no Marijas ielas puses. "Es te negribu pat blūzu laist iekšā – no vienas puses, tās it kā ir saistītas lietas, bet tās nedrīkst jaukt kopā," toreiz ar pārliecību teica Pits, kurš vēl divus gadus nostrādāja par kluba mūzikas menedžeri. Bez parastajiem regulārajiem dzīvajiem priekšnesumiem tur tika rīkoti īpaši pasākumi: daudzu rokenrola slavenību – Elvisa, Džerija Lī Lūisa, Čaka Berija, Bila Heilija, Fats Domino – dzimšanas dienu atzīmēšanas koncerti, kas līdzinājās neliela mēroga festivāliem. Tajos piedalījās ne vien vietējie, bet arī ārzemju mūziķi. Pakāpeniski Aligators beidza pastāvēt, un Pits arī izvairījās par to runāt. Kas bijis – izbijis. Acīmredzot kluba finansētāju un mūziķa viedokļi par tā turpmāko attīstīšanu dalījās.
2009. gada septembrī Nešvilā Tenesī ASV Pita Andersona albums Brass-A-Billy uzvarēja lielākajā ASV notiekošajā ikgadējā starptautiskajā mūzikas konkursā Just Plain Folks Music Awards (www.jpfolks.com), iegūstot pirmo vietu pasaulē 2008./2009. gada rockabilly albumu kategorijā. Piešķirto balvu – iespēju ierakstīt albumu studijā ASV ar paša izraudzītu atbilstoša žanra producentu – Pits tā arī neizmantoja, jo bija gana darāmā tepat Latvijā.
Sapratis, ka ar savas paaudzes mūziķiem, kaut arī profesionāļiem, sastrādāties ir grūti, jo viņi nav atvērti attīstībai un domā, pirmkārt, par peļņu, Pits bija nodibinājis grupu ar jauniem mūziķiem – The Swamp Shakers. Jaunā grupa muzicēja daudz autentiskāk – vienā no pirmajiem rokenrola paveidiem, ko sauc par rockabilly un kam raksturīgi mūsdienās ierastās basģitāras vietā izmantot tās priekšgājēju – kontrabasu, kuru Pita grupā spēlē viņa sieva Anna. Pieprasījums pēc grupas koncertiem bija tik liels, ka Pits jau jutās noguris un stāstīja, ka nu jau to koncertu esot par daudz. Tas neizbrīna, jo The Swamp Shakers ir vienīgā šāda žanra grupa Latvijā un viena no retajām arī pasaulē. Papildus regulārajai spēlēšanai krodziņā Līvu laukumā vēl bija uzstāšanās citās vietās. Arī klubos un festivālos Somijā, Anglijā, Vācijā, Turcijā un Krievijā.
Visu Ulda Rudaka rakstu par mūžībā aizgājušo Pitu Adersonu un Amerikāņu grupas The Eagles līderi Glenu Freju lasiet 22. janvāra SestDienā!
Ainars Pūpols