Padomju Savienība savas militārās bāzes Latvijā sāka ierīkot 1939. gada oktobra vidū. Molotova–Ribentropa pakta slepenais papildprotokols, ko PSRS un nacistiskā Vācija parakstīja 1939. gada 23. augustā, Latviju kopā ar Somiju, Igauniju, Austrumpoliju un Besarābiju bija atdevis PSRS "ietekmes sfērā". Pirmā bija Igaunijas kārta; PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs savam Igaunijas kolēģim Karlam Selteram sarunu laikā paziņoja: "Neaizmirstiet, ka 20 gadus jūs esat dzīvojuši mierā, pateicoties mūsu vājumam. Ziniet, ka tagad mēs esam stipri, un, ja mums neizdosies sarunāt, tad mēs vienkārši paņemsim." 5. oktobrī padomju spiediena rezultātā Latvija bija spiesta parakstīt Savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS un Konfidenciālo protokolu par padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā. Saskaņā ar Konfidenciālā pakta 1. pantu PSRS ieguva tiesības turēt aerodromiem un bāzēm ierādītos iecirkņos atsevišķu garnizonu veidā līdz 25 000 cilvēku bruņotu sauszemes un gaisa spēku, bet viņu ģimenes locekļu skaitu līgums neparedzēja. Tā sākās Latvijas pārplūdināšana ar kolonistiem.
12. oktobrī Latvijas Ministru kabinets iecēla īpašu militāro komisiju ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa vadībā militāro jautājumu risināšanai ar padomju pārstāvjiem. Komisijas uzdevums bija ierādīt padomju spēkiem bāzu vietas. Viens no komisijas locekļiem bija Latvijas Pašvaldību departamenta direktors Gothards Adolfs Caucis (dzimis 1889. gada 13. aprīlī Valmieras apriņķa Prikuļos, miris 1964. gada 15. aprīlī Oklendā, Kalifornijā). Līdz šim nepublicētā autobiogrāfiskā apcerē Mūža svētdienā viņš apraksta arī savus vērojumus un izjūtas Latvijas bojāejas prelūdijā. Sestdiena publicē fragmentu no G.A.Cauča atmiņām.
Sāpju komisija
Ar Staļina–Hitlera sazvērestības avangardu nu nācās kā nekā tikt galā Latvijas pārstāvjiem. Kā dažādu profesiju lietpratējiem tiem piekrita nepatīkamais uzdevums ieiet šai "sāpju komisijā", kā to ļoti zīmīgi nosauca mūsu Valsts Prezidents. Tas tiešām bija viens ļoti sāpīgs un grūts uzdevums, jo sajūta bija tāda, it kā aukainā naktī tu ar vējlukturi rokā ej kā nodevējs ceļu rādīt Latvijas slepkavām. Bet neiet nevarēja, Maskavas uzbāzībai bija jāmēģina vēl pretoties un sava valsts jāaizstāv līdz pēdējam.
Latviešu komisijas vadītājs bija armijas štāba priekšnieks ģenerālis Hartmanis, viņa vietnieks armijas štāba pulkvedis Jeske un locekļi: aviācijas ģenerālis Baško, kara būvniecības pārvaldes priekšnieks pulkvedis Galindoms, mežkopības departamenta direktors Upītis, policijas inspektors Ķīselis, pašvaldības pārstāvēt uzdeva man.
Pirmais brauciens notika apmēram oktobra vidū uz Ezeres pagastu Lietuvas pierobežā. Abu komisiju kopīgai lietošanai nodeva uz visu laiku speciālu vilcienu ar ērtiem augstākās klases vagoniem braukšanai, dzīvošanai un gulēšanai. Krievu komisija uzturējās Liepājā, kādēļ no Rīgas izbrauca tikai latvieši. Vilciens līdzi veda arī mūsu automobīļus un šoferus, jo visas krievu pakārotās vietas ar vilcienu nebija sasniedzamas. Piemēram, pirmajā darba dienā ar vilcienu varējām aizbraukt tikai līdz Saldum, bet tālāk līdz Ezerei jau lietojām automobīļus. Braucu kopīgā mašīnā ar pulkvedi Jeski, kas arī bija šā pirmā izbrauciena vadītājs. Ceļā pārrunājām dažādas varbūtības, kas eventuēli varētu rasties priekšā stāvošā mums neparastā darbā. Pulkvedis bija pesimistiski noskaņots, nekam vairs neticēja un dažos jautājumos mēs nonācām līdz asam strīdam.
Tanku bāze muižā
Tā sasniedzām Ezeres muižu. Tā sadalīta jaunsaimniecībās, un čaklie jaunie saimnieki, kam telpu nebija pieticis vecajos muižas mūros, sen jau izvietojušies pašu celtās jaunajās ēkās. Krietni vien saauguši augļu dārzi, un viss paskats liecina par latviešu zemes rūķu darba mīlestību. Centrā atradās moderni iekārtota kopmoderniecība, ārsta māja, aptieka, skola un daži amatniecības uzņēmumi. Cik daudz no visa tā nu pakāros krievi, to mēs vēl nezinām. Mums ierodoties muižā, krievu tur vēl nav. Uztrauktie ļaudis cenšas mūs izprašņāt:, ko boļševiki te īsti meklēšot. Sirdij smeldzot, nāca prātā Bībeles vārdi, kas, drusku pārfrāzēti, skan: "Vai, vai, ezerieši, ak, kaut jūs zinātu, kas pie jūsu miera vajadzīgs?" Bet, raugi, jau brauc nemiera sējēji. Mašīnas piestāj metrus 20 no mums, un no tām izkāpj uniformēti vīri. Turpat pie mašīnām tie paliek stāvot, viens otram kaut ko saka un izliekas tā, it kā mūs nemaz neredzētu. Pēc brīža divi atdalās un tuvojas mums, bet sasveicinās, roku spiežot un savu vārdu minot, tikai viens. Tas ir ģenerālis Morozovs. Otrs apstājas ciešā mūsu tuvumā, skatās uz mums kā apstulbis un nesaka ne vārda. Tas ir leitnants "Mēmais", kā to vēlāk nosaucām.
Morozovs atloka karti un skaidro, kas viņam Ezerē vajadzīgs. Karte ir sīka un tā rāda mājas, ceļus, ūdeņus, mežus, kalnus un lejas. Ar sarkanu zīmuli apvilktā aplī ieslēgta ne tikai Ezeres muiža, bet ir ieslēgtas arī apkārtnes saimniecības. "Lūk, tas mums ir vajadzīgs," saka Morozovs, rādīdams uz sarkano apli savā kartē. Cik lielas un īsti kādas ieroču šķiras krievi šai plašumā grib novietot, to viņi mums skaidri pateikt negrib. Mēs tomēr saprotam, ka domātas tiek tanku vienības. Tā kā tiekam ar nolūku šais jautājumos turēti neziņā, tad arī mēs kļūstam nepiekāpīgi un krievu prasības apstrīdam uz katra soļa. Tā spiežam krievus gribot negribot atklāt savas kārtis, un mums kļūst ne tikai vieglāk argumentēt, bet mēs arī uzzinām viņu spēkus un ieroču veidus, kā arī zinām, kādas telpu un teritoriju platības tiem katrā vietā īsti ir nepieciešamas.
Ubiraisa, satana!
Sākas Ezeres ēku un teritoriju apstaiga un apskate. Saplūstam ar krieviem vienā barā. Viņi stiepj sev līdzi lielu melnu ādas somu, un mēs ejam klusēdami, kā ar līķi kapsētā. Vienīgais runātājs krievu pusē ir Morozovs, un viņš runā mierīgi un piekāpīgi. Paliek iespaids, ka ar šo ģenerāli mēs sapratīsimies diezgan labi. Vēlāk tas tiešām tā arī pierādījās. Pārējie krievi sāk cītīgi ložņāt pa telpām, bet mēs necenšamies viņiem sekot, ja vien nespiež sevišķa vajadzība. Par mazākām lietām mēs strīdu nesākam, jo kaut kas taču krieviem jādod būs. Taupāmies izšķirošajam brīdim, kad krievi diktēs šai vietai savas galīgās prasības. Krievi atver savu lielo melno somu, izņem vienu otru instrumentu, sāk mērīt, skaitīt un pierakstīt. Iedzīvotāju uztraukums pieaug, kad, krievu aicināti, paziņojam, ka 24 stundu laikā tiem jāatstāj telpas un zeme. Sievu un bērnu raudas jaucas ar vīru lāstiem, bet krievus tas neiespaido. Viņi kustas kā uzpūsti pūšļi un par traģisko ainu neliekas ne zinis. Viņiem — jo ļaunāk, jo labāk. Viņi te ieradušies nevis ko celt vaj saudzēt, bet gan ārdīt un nāvēt. "Mēmais" šaudās kā audēja atspole, viņš visur grib būt klāt, visu grib redzēt un dzirdēt. Var nojaust, ka spiega lomai viņš labi iedresēts, un mēs uzmanāmies, bet iedzīvotāju lāstiem ļaujam pilnu vaļu. Pēkšņi kāds jaunsaimnieks, kura mājā taisās iebrukt tanku majors, kliedz krievu valodā: "Ubiraisa, satanā, moju hatu ķebe ņevzaķ, toporom golovu sņimu!" (Vācies prom, velns, manu māju tu nedabūsi, nocirtīšu tev galvu! (krievu val.))
Majors saraujas un atkāpjas. Morozovs lūdz mūs rūpēties, lai draudi nepārvērstos darbos. Policijas inspektors Ķīselis pieiet un mierina satraukto vīru. Sāpīgu seju un savilktām dūrēm viņš klausās un norimst, jo saprot, ka viņa sāpes ir arī visas tautas sāpes. Tad pienāk pie manis Ezeres pagasta vecākais un saka, ka, ja jau krievu trakums parauj Ezeres muižu ar visu tās mantību, tad gan nekādā ziņā neļaut tai līdzi grimt apkārtnes lauksaimniecībām. Apsolu viņam darīt visu iespējamo, lai tas nenotiktu.
Visu G.A.Cauča atmiņu fragmentu lasiet Sestdienā!
Nuja