Evita kopā ar dzīvesbiedru, aktieri un teologu Andri Grosu ar mīlestību audzina četrus bērnus. Izgājusi caur tādām dzīves peripetijām, kas cilvēku parasti salauž vai pārvērš cietā akmenī, Evita ciešanās ir šķīstījusies, un augstāki spēki viņu nes uz rokām. 18.jūlijā Evita dziedās labdarības koncertā Ar mīlestību Ikšķiles luterāņu baznīcā, kur ar šo pasākumu aizsākas pirmais Operetes festivāls.
Fragments no intervijas:
Kādēļ pēc 20 nostrādātiem gadiem Latvijas Nacionālajā operā tu pamet šo teātri?
Es nonācu pie slēdziena, ka man tur vairs nav ko darīt, vairs nevaru degt un spridzināt sevi tādā kvalitātē, kādu pieprasa operas izrādes. Turklāt neesmu ne Verdi, ne Pučīni dziedātāja. Es ticu, ka manā dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.
Man uz skatuves ļoti patika izdzīvot visdažādākās kaislības. Tur tiešām varēja pazust no ikdienības un pārcelties citā realitātē. Kamēr man nebija ģimenes un bērnu, teātris netraucēja. Bet es virzos uz viengabalainību, tādēļ arī atstāju Nacionālo operu. Tas nebija vienas dienas lēmums. Kad kļuvu par mammu, sapratu, ka man katra diena sadrumstalojas. Man vairs nebija tik daudz laika nodoties domām par izrādi, turklāt mājās ar ģimeni katra diena šķita daudz krāsaināka un intensīvāka par to, kas notiek ar mani uz skatuves. Bija beidzot jāizšķiras, kam es dodu savu enerģiju.
Un tu tā mierīgi pacēli karogu...
Ja redzu, ka nākamajā sezonā man nebūs darba teātrī... Diriģents saka: "Nu, ko tu varētu darīt?" Bet es īsti neredzu, ko tur dziedāt. Jābūt degsmei, lai pierādītu, ka konkrētajā lomā esi labākā. Man nav ne pārliecības, ne vajadzīgās kvēles.
Aktiermeistarībā ir tāds jēdziens "novērojumi" - tie attiecas uz cilvēkiem tramvajā, uz ielas, parkā, kafejnīcā. Kādus tu redzi Latvijas cilvēkus?
Valentīna Freimane ir precīzi teikusi, ka Latvijā cilvēki jūtas tik nedroši, it kā atrastos aplenkumā un ārpasaule viņus apdraudētu. Vienīgi jaunie cilvēki pie mums atšķiras, jo viņiem nav tās pieredzes, kādu guvušas vecākās un vidējās paaudzes. Mēs esam jauna valsts, kas uzpotēta uz veca padomju potzara. Kamēr vecais neaizies nebūtībā, lielu pārmaiņu nebūs. Cilvēkos sēž milzīgs kūtrums, kas velkas vēl no padomju laikiem. Tauta gaida mesiju, kas nostāsies priekšā un visu nodiriģēs, kā vajag. Latviešu nācijas pārstāvjiem beidzot jāiemācās savā starpā komunicēt un sadzīvot. Kultūra ir vienīgā platforma, kurā mēs visi varam satikties un vienoties par lietām. Mana priekšrocība ir tā, ka dzīvoju kultūras epicentrā starp radošiem, gudriem un talantīgiem cilvēkiem, bet tik un tā sarunās nojaušu bažas un bailes.
Katrs cilvēks visu mūžu tiecas pretī laimei, situācijai, kurā viņš iegūst absolūtu līdzsvaru un piepildījumu. Kādu tu redzi šo situāciju savā dzīvē?
Man tas iestāsies, tiklīdz būšu mierā ar to, kā ir. Kad izlīgšu ar dzīvi un pieņemšu visu, ko nevaru mainīt. Soli pa solim es tam tuvojos. Pasaulē ir prieki un bēdas, posts un pārticība, izmisums un laimes mirkļi. Nav jēgas kreņķēties par to, ko tu nevari pārveidot. Ir vienkārši jāsaprot, ka es varu mainīt tikai sevi pašu. Laime pienāk tad, kad tu dzīvo saskaņā ar sevi. Pasaulē dominē materiālisms, bet lietas nevairo laimi, jo dzīve ir garīgs process. Ar gadiem cilvēka miesa iet mazumā, bet viņa gars izpleš spārnus. Vismaz ar domājošām būtnēm tā notiek.
Ja tev būtu iespēja, ko tu no sava likteņa un tā dāvanām gribētu uzdāvināt citiem?
Gribētu visiem Latvijas bērniem uzdāvināt ģimeni. Bērnam nekas nevar aizvietot ģimeni. Esmu centusies, cik varējusi, bet viena es nevaru izdarīt tā, lai Latvijā vairs nebūtu bērnunamu. Tādēļ aicinu cilvēkus, kuriem ir drosme, pieņemt bezģimenes bērnus un ļaut viņiem iepazīt tēva un mātes mīlestību. Un tie bērni Latviju, iespējams, nepametīs, viņi negribēs atstāt savus vecākus.
Visu interviju ar Evitu Zālīti lasiet žurnāla Sestdiena 17.jūlija numurā!