Tradicionāli Meksikas narkokarteļu pirmsākumi tiek saistīti ar kokaīna tranzītu no Kolumbijas un arī citām Dienvidamerikas valstīm uz ASV, lai gan patiesībā to pirmsākumi meklējami daudz senāk un saistībā ar pavisam citām narkotiskajām vielām.
Kolumbijas kokaīna tranzīts bija tikai Meksikas narkokarteļu vēstures vidusposms, pateicoties kuram šīs organizācijas kļuva gandrīz vārda tiešā nozīmē stāvus bagātas. Taču mūsdienu Meksikas narkokarteļu priekšteči parādījās jau XX gadsimta sākumā un sākās ar imigrantiem no Ķīnas.
PRIEKŠVĒSTURE
Ķīniešu imigranti, kuri XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā lielā skaitā ieradās Meksikā (galvenokārt Sinaloas štatā), lai strādātu lauksaimniecībā un dzelzceļu būvniecībā, atveda sev līdzi arī opija magoņu audzēšanas prasmes. Par to esamību viņi, jāpiebilst, varēja "pateikties" Britu impērijai. Nespējot novērst tai uzspiesto opija ievešanu no Indijas un sudraba aizplūšanu no valsts, Ķīnas valdība XIX gadsimta pēdējā ceturtdaļā atļāva visiem pavalstniekiem audzēt opija magones (iepriekš to drīkstēja tikai pēc īpašu atļauju saņemšanas un ierobežotos apmēros medicīniskiem mērķiem), kuras strauji kļuva par plaši izplatītu lauksaimniecības kultūru – drīz vien tās audzēja jau miljoniem zemnieku Ķīnā, it īpaši valsts nabadzīgākajos rajonos.
Kad šie zemnieki pēc Meksikas toreizējā prezidenta ģenerāļa Porfirio Diasa (tas pats, kuram pieder izteikums par "nabaga Meksiku", kura ir "tik tālu no Dieva un tik tuvu ASV") uzaicinājuma sāka ierasties Meksikā, sev līdzi viņi atveda arī opija magones. Sākotnēji tās tika audzētas un izmantotas tikai imigrantu kopienas iekšienē (turklāt biežāk nevis kā narkotikas, bet ārstniecības līdzeklis), līdz sākās Pirmais pasaules karš un atklājās, ka ASV armijai ir nepieciešams liels daudzums morfija (ko iegūst no opija) militārās medicīnas vajadzībām. Tā kā opija piegādes no Turcijas un Āzijas kara dēļ bija problemātiskas, ASV plaši to iepirka Meksikā, šādi veicinot arī opija magoņu audzēšanu.
Opija magoņu zelta laikmets, it īpaši Meksikas Sinaloas štatā, turpinājās līdz pat Otrā pasaules kara beigām, kad attiecīgi kritās arī pieprasījums pēc morfija. Tomēr Meksikas lauksaimnieki līdz tam laikam bija apguvuši prasmi audzēt opija magones lielos apmēros un tā jau sen vairs nebija tikai ķīniešu imigrantu piepelnīšanās māksla, bet gan plaši izplatīta un ienesīga nodarbošanās. Un atteikties no tās neviens acīmredzami vairs nevēlējās, jo īpaši tāpēc, ka Meksikas centrālā vara bija vāja. Līdz ar to opija magoņu pārstrādātāji un tirgotāji vienkārši pārorientējās uz nelegālo heroīna tirgu ASV.
Vērts piebilst, ka kriminālais heroīna tirgus ASV, protams, pastāvēja arī iepriekš, taču vēsturiski lielākā daļa heroīna uz ASV tika vesta no Eiropas (pirmām kārtām jau no Marseļas) vai no Āzijas. Abi pasaules kari bija lielā mērā iznīcinājuši šīs piegādes ķēdes, kamdēļ Meksikai pavērās iespēja izmantot šo vakuumu. Pirmkārt, tieši Sinaloas štatā bija viss nepieciešamais – gan attīstīta opija magoņu audzēšana un pārstrāde (turklāt visa šī infrastruktūra bija izveidota ar tiešu Meksikas un ASV valdību atbalstu), gan sauszemes robeža ar pasaules lielāko nelegālo heroīna tirgu, kas bija zaudējis ierastos piegādes avotus no vecās pasaules.
Papildu iespaidīga priekšrocība pirmajiem Meksikas narkokarteļiem, jāpiebilst, bija vēl ASV sausā likuma (1920–1933) izveidotais vērienīgais kontrabandas tīkls uz ASV un Meksikas robežas. Sausā likuma pastāvēšanas laikā tas, protams, tika izmantots alkohola apritei, taču kontrabanda pastāvēja arī pēc šī likuma atcelšanas. Attiecīgi arī šajā ziņā jauntapušajiem narkokarteļiem nevajadzēja izgudrot neko jaunu, bet gan tikai apvienot spēkus ar jau esošiem kontrabandistiem. Rezultātā var teikt, ka pirmie Meksikas narkokarteļi parādījās uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām, kļūstot par lielākajiem heroīna piegādātājiem ASV nelegālajam tirgum.
Par nākamo posmu Meksikas narkokarteļu vēsturē kļuva pagājušā gadsimta 70. gados sāktā kriminālā sadarbība ar viņu Kolumbijas "kolēģiem" – Medeljinas un Kali narkokarteļiem. Tie nodarbojās nevis ar heroīna, bet ar kokaīna ražošanu rūpnieciskos mērogos. Sākotnēji kolumbieši kokaīnu uz ASV veda paši caur Karību jūru un Floridu (Maiami), taču, kad ASV valdība šos maršrutus slēdza, viņi vērsās pie meksikāņiem, kuriem, kā jau minēts, bija savs kontrabandas tīkls nelegālai heroīna ievešanai ASV.
Kā labi noprotams, abas puses ātri atrada kopīgu valodu, lai gan sākotnējās vienošanās acīmredzami nebija meksikāņiem īpaši izdevīgas. Viņi bija tikai kurjeri, kuri par kokaīna nogādāšanu ASV saņēma fiksētu maksu (no viena līdz diviem tūkstošiem toreizējo ASV dolāru par kilogramu). Tas tiek skaidrots arī ar to, ka toreizējie Meksikas narkokarteļi ne tuvu nebija tās vērienīgās kriminālās struktūras, par kādām tie ir kļuvuši mūsdienās. Opija magoņu audzēšana, to pārstrāde par heroīnu un nogādāšana ASV, protams, bija krimināls bizness, taču tas notika varasiestāžu paspārnē, visas problēmas risinot galvenokārt ar korupcijas palīdzību. Kolumbijas narkokarteļi tikmēr jau tolaik bija būtībā "valstis valstīs" ar savām kriminālajām armijām, un attiecīgi – abu partneru iespējas nebija salīdzināmas.
Tomēr dažus gadus vēlāk notika tas, ko minētajai tēmai veltītajās grāmatās un publikācijās mēdz dēvēt par lielo pavērsienu. Vispirms Meksikas Gvadalaharas karteļa dibinātājs Migels Anhels Felikss Galjardo, bet pēc tam arī citu Meksikas karteļu līderi pieprasīja kolumbiešiem samaksu nevis naudā, bet precē – 35–50% apmērā no kokaīna kravām. Lai arī iepriekšējās vienošanās pārskatīšanu pavadīja gana vērienīga asinsizliešana, jaunais darījums tika noslēgts un tas ļāva meksikāņiem izveidot pašiem savus narkotiku izplatīšanas tīklus ASV pilsētās. Ņemot vērā lielo imigrantu no Meksikas skaitu ASV, tas nepavisam nenācās grūti. Savukārt, kad 90. gados ASV likvidēja Kolumbijas lielos karteļus, viņu Meksikas kolēģiem pavērās iespēja pārņemt lielāko daļu ASV nelegālā tirgus.
Jau šī gadsimta sākumā šis kriminālais bizness piedzīvoja vēl vienu transformāciju. Gan kokaīna, gan heroīna ražošana, protams, nav beigusi pastāvēt, taču nu tā ir atkarīga no lauksaimniekiem, kuriem savukārt nepieciešami specifiski nosacījumi (augsne, klimats), procesos ir iesaistīts liels skaits cilvēku utt. Tādēļ Meksikas narkokarteļi, runājot biznesa valodā, optimizēja procesu, pārejot uz sintētisko narkotiku – fentanila un metamfetamīna – ražošanu. Tam ir nepieciešamas tikai laboratorijas un tā dēvētie ķīmiskie prekursori (jeb, ja vienkāršoti, tad izejvielas, kuras visbiežāk ir viegli pieejamas Ķīnā, tostarp tāpēc, ka tiek izmantotas ļoti dažādās rūpniecības nozarēs). Vienlaikus tas ir radikāli palielinājis Meksikas narkokarteļu ieņēmumus un padarījis tos būtībā autonomus.
KAUDILJO PRINCIPS
Atsevišķs jautājums gan ir, kā un kamdēļ viss iepriekšminētais vispār kļuvis iespējams. Proti, kādēļ tieši Latīņamerika kļuvusi par to pasaules reģionu, kur ne tikai Meksikā, bet arī citviet narkokarteļi ir kļuvuši par valstīm valstīs, kontrolē veselus reģionus un ir ar milzīgu ietekmi uz centrālo varu arī politiskajā līmenī. Kā arī kamdēļ Latīņamerikas valstu valdības pašas saviem spēkiem nav spējīgas likvidēt šādu kriminālo struktūru ietekmi un pat ar ASV palīdzību tas izdodas ne vienmēr.
Atbildes uz šiem jautājumiem, jāpiebilst, meklējuši un meklē daudzi pazīstami pētnieki, starp kuriem var minēt tādus vārdus kā Edvards Lutvaks vai pat Frānsiss Fukujama, kuru pamata nodarbes pirmajā brīdī var šķist stipri tālas no narkokarteļiem.
Skaidrojot narkokarteļu fenomenu, visi pētnieki parasti dalās divās nometnēs: tajos, kuri fokusējas uz ekonomisko loģiku (tirgus un peļņa), un tajos, kuri pēta reģiona valstu sociālpolitisko struktūru (valstu vājums un korupcija). Attiecīgi arī pamata secinājumi un tēzes šādos darbos mēdz ievērojami atšķirties. Vieni pētnieki (piemēram, Roberto Savjāno, kura grāmata ZeroZeroZero/NulleNulleNulle ir viena no zināmākajām šajā virzienā, kā arī izdevuma The Economist žurnālists Toms Veinraits citā tikpat pazīstamā grāmatā Narconomics/Narkomānija) secina, ka karteļi vairāk darbojas nevis kā kriminālas struktūras, bet gan kā globālas korporācijas, kamēr citi (jau pieminētais Lutvaks) apgalvo, ka valsts nespēja kontrolēt savu teritoriju rada pelēkās zonas. Viņš skaidro, ka karteļi nav paralēla pasaule, bet gan pastāv simbiozē ar valsti. Ja valsts nespēj nodrošināt drošību un tiesu varu, karteļi sāk pildīt šīs funkcijas, kļūstot par varu de facto.
Visi šie darbi, protams, ir saistoša lasāmviela interesentiem, taču neatbild uz jautājumu, kamdēļ Latīņamerika ir reģions, kur valstu centrālā vara ar retiem izņēmumiem ir bijusi vāja. Šī atbilde jau acīmredzami jāmeklē vēsturē – kaudiljo (vadonis) principā, kas kopš Simona Bolivara un Hosē de Sanmartina laikiem ir nesatricināma vērtība bijušajā Spānijas koloniālajā impērijā. Tās vietā tapušajās dažādajās valstīs viss politiskais process lielākoties sastāv no vienu vadoņu nomaiņas ar citiem, turklāt visdažādākajos mērogos – no nacionāliem līdz vietējiem. Tajā skaitā visa Meksikas, un jo īpaši iepriekšējā gadsimta sākumā piedzīvotās Meksikas revolūcijas, vēsture ir uzskatāms piemērs, kā šis princips darbojas realitātē, un nekāda demokrātija šos procesus necik ietekmēt nekad nav spējusi. Politikas zinātnē iepriekšminētais parasti tiek dēvēts par institucionālo neoficiālismu – sistēmu, kurā personīgā lojalitāte vadonim stāv augstāk par uzticību abstraktiem valsts likumiem vai demokrātiskām institūcijām.
Kopumā Spānijas koloniālās impērijas sabrukums XIX gadsimtā radīja varas vakuumu, kuru aizpildīja reģionālie un vietējie militārie vadoņi jeb kaudiljo. Viņu vara balstījās uz trim pīlāriem: kontroli pār zemi un tās resursiem, patronāžu un personīgajām armijām. Ja neskaita gadījumus, kad kādam no šādiem vadoņiem izdodas iegūt vienpersonisku varu valstī un kļūt par izteikti autoritāru līderi vai diktatoru, viss politiskais process pārliecinošā vairākumā Latīņamerikas vienmēr sastāv no dažādu kaudiljo savstarpējās cīņas un neviens no šiem vadoņiem nav ieinteresēts spēcīgas centrālās varas pastāvēšanā. Tā situāciju (jo īpaši attālākos reģionos) var vismaz daļēji kontrolēt, tikai slēdzot sava veida sadarbības līgumus ar vietējiem vadoņiem. Ne tikai Meksikas, bet arī citu Latīņamerikas valstu narkokarteļi tikmēr acīmredzami ir tieši šīs sistēmas mantinieki, un narkokarteļu vadoņi atbilst visiem klasisko kaudiljo (kuri parasti bija ģenerāļi) parametriem.
Papildus vēl jāņem vērā, ka Latīņamerikā ir arī dramatiska iedzīvotāju noslāņošanās, bet centrālās varas darbība bieži nesniedzas tālāk par galvaspilsētām vai dažām nozīmīgākajām pilsētām. Daudzos reģionos (Meksikas Sinaloas kalnos vai Kolumbijas džungļos) centrālā valdība pat nekad nav sniegusi pamata pakalpojumus – ceļus, skolas, medicīnu. Šo vakuumu aizpildīja vispirms vietējie kaudiljo, bet tagad – narkokarteļi. To iespējas pēc iepriekšējā gadsimta 70.–80. gadu transformācijas bieži ir kļuvušas par daudzu valstu iespējām. Tas dažādām amatpersonām atstāj stipri ierobežoto plata o plomo (sudrabs vai svins) izvēli: vai nu korumpēties (pieņemt sudrabu), vai arī saņemt lodi (svinu).
ASV centieni apkarot narkokarteļus (tādi pasākumi kā Plan Colombia vai Merida Initiative) tikmēr ir neefektīvi tādā ziņā, ka tie fokusējas uz atsevišķu lielu karteļu līderu arestiem vai likvidēšanu, taču karteļi šādos gadījumos vai nu atrod jaunus vadoņus, vai arī sašķeļas mazākās, vardarbīgākās frakcijās. Vai arī, izmantojot izdevību, viņu kriminālo biznesu pārņem varasiestādes. Galvenais šajā gadījumā gan ir tas, ka, kamēr ASV būs pasaulē lielākais narkotiku patērētājs ar milzīgu pirktspēju (un kamēr ASV pašas būs ieinteresētas, lai Latīņamerikā pie varas atrastos tām lojālas valdības, kas visbiežāk ir sinonīms arī nepopulārām un vājām varām), tikmēr kaimiņos pastāvēs arī piedāvājums.
Turklāt jau minētā Meksikas narkokarteļu pāreja uz fentanilu un metamfetamīnu ir padarījusi bezjēdzīgas tradicionālās cīņas ar narkokarteļiem metodes. Magones vai kokas krūmus var redzēt no gaisa un iznīcināt laukus, toties nelielas laboratorijas šādi pamanīt ir gandrīz neiespējami. Tas padara karteļus par autonomām, tehnoloģiskām korporācijām, kurām vairs nav vajadzīgi tūkstošiem zemnieku – tikai daži ķīmiķi un korumpētas ostas amatpersonas fentanila prekursoru saņemšanai. Tas savukārt ir ļāvis karteļiem no laukiem pārcelties uz pilsētām, līdzi atnesot korupciju, vardarbību u. c., kā arī pievērsties "risku diversificēšanai" jeb citām gan kriminālām, gan arī likumīgām nodarbēm.
KAUJINIEKI UN BUDŽETS
Meksikas karteļu sastāvs laika gaitā, protams, ir mainījies. Tradicionāli tie bija trīs četri lieli karteļi, bet pēc līderu bojāejas vai arestiem vairākas šīs organizācijas ir sadalījušās daudzos jau mazākos karteļos. Šobrīd par lieliem tiek uzskatīti divi: Sinaloas kartelis un kartelis ar nosaukumu Halisko jaunā paaudze (tas pats, kura līdera bojāeja izraisīja nemierus). Bet pavisam Meksikā saskaņā ar International Crisis Group un pētnieciskā centra InSight Crime aplēsēm darbojas ap 200–250 dažādiem bruņotiem noziedzīgajiem grupējumiem. Daļa no tiem ir saistīti ar abiem minētajiem lielajiem karteļiem, kamēr citi darbojas pilnībā neatkarīgi.
Atbilstoši žurnāla Science 2023. gadā veiktām aplēsēm (izmantojot dažādus matemātiskās modelēšanas risinājumus) Meksikas narkokarteļos kopā ietilpst aptuveni 160–185 tūkstoši cilvēku, kas karteļus padara par piekto lielāko darba devēju Meksikā (turklāt runa šeit ir tikai par tieši iesaistītajiem cilvēkiem). Šīs pašas aplēses arī rāda, ka karteļiem ir jāpiesaista ap 350 jauniem biedriem nedēļā, lai kompensētu zaudējumus (aresti un nogalinātie). Un jāuzsver, ka karteļu reālā ietekme daudzos reģionos ir ievērojami plašāka un nepieciešamības gadījumā tie ir spējīgi mobilizēt vēl ievērojami lielāku bruņotu cilvēku skaitu, kas salīdzināms ar visiem Meksikas bruņotajiem spēkiem (kuru skaits ir 350–400 tūkstošu cilvēku robežās).
Noteikt, cik lieli finanšu līdzekļi ir Meksikas narkokarteļu rīcībā, protams, ir praktiski neiespējami, tomēr tādas organizācijas kā ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs vai ASV Iekšzemes drošības departaments lēš, ka tikai no narkotiku pārdošanas ASV Meksikas narkokarteļu ieņēmumi ir 19–29 miljardi ASV dolāru gadā. Ja pieskaita globālo tirdzniecību, naudas atmazgāšanu un citus kriminālos ienākumus, šī summa sasniedz 35–40 miljardus dolāru gadā, lai gan pastāv arī viedoklis, ka tā varētu būt vēl jūtami lielāka – ievērojama daļa līdzekļu, kā jau minēts, ir ieguldīta dažādos citos ne tikai nelegālos, bet arī pilnībā legālos biznesos. Tā, piemēram, RAND Corporation lēš, ka Meksikas karteļu ieņēmumi ir vismaz 60 miljardi ASV dolāru gadā.
Tiek uzskatīts, ka Meksikas narkokarteļu biznesa ienesīgākā daļa, protams, ir fentanils un metamfetamīns, jo ražošanas izmaksas ir zemas. Tāpat stabils ienākumu avots, jo meksikāņi patur lauvas tiesu no gala cenas ASV ielās, savukārt 15–20% kriminālo ienākumu nāk no dažādiem blakus biznesiem: migrantu kontrabandas, degvielas zādzībām no valsts cauruļvadiem, reketa un pat avokado vai citronu eksporta kontroles. Turklāt arī izdevumi šajā gadījumā ir nopietni – ievērojama daļa kriminālās peļņas tiek tērēta amatpersonu uzpirkšanai, savu bruņoto formējumu uzturēšanai un arī sociālajai patronāžai, kas narkokarteļiem ļauj uzturēt tautas aizstāvju tēlu.
Lai saprastu mērogu, pat 25–30 miljardu dolāru liela gada plūsma padara karteļu sistēmu salīdzināmu ar lielākajiem Meksikas legālajiem uzņēmumiem. Tas arī ir vairāk nekā Meksikas gada budžeta izdevumi veselības aprūpei vai izglītībai. Savukārt, ja, piemēram, tikai viens pats Sinaloas kartelis būtu legāls uzņēmums, tas atrastos Fortune 500 saraksta augšgalā, konkurējot ar tādiem globāliem zīmoliem kā Netflix vai McDonald’s.
NEBEIDZAMĀ CĪŅA
Meksikas narkokarteļu izraisītā fentanila krīze (ap 100 tūkstošiem nāves gadījumu no šīs narkotikas gadā) ir kļuvusi arī par ļoti būtisku iekšpolitisko un ārpolitisko faktoru. Tostarp ASV prezidents Donalds Tramps ir solījis to likvidēt un šā iemesla dēļ uzreiz pēc stāšanās amatā izdarīja milzu spiedienu uz Meksiku un tās prezidenti Klaudiju Šeinbaumu, prasot sākt pret narkokarteļiem aktīvu cīņu. Papildu faktors šajā gadījumā ir jau pieminēto prekursoru piegādes no Ķīnas (kuras lielākoties notiek legāli, un kuras pēdējā attiecīgi ierobežo vai neierobežo atkarībā no tā, kādas ir ASV un Ķīnas kopējās attiecības). Turklāt šiem prekursoriem pastāv arī Indijas alternatīva, un tie tiek ražoti vēl citās valstīs, kamdēļ šādā veidā ietekmēt narkokarteļus diezin vai ir iespējams.
Atbildot uz ASV spiedienu, Meksika ir sākusi masveidā izdot karteļu biedrus ASV tiesībsargājošajām iestādēm, bieži vien pat apejot formālas ekstradīcijas procedūras. Tāpat Meksika ir atļāvusi ASV drošības dienestiem paplašināt gaisa novērošanas operācijas virs narkokarteļu kontrolētajām teritorijām, lai identificētu laboratorijas un jaunu dalībnieku rekrutēšanas centrus, kā arī aktīvi sadarbojas ar ASV, cenšoties likvidēt vai aizturēt narkokarteļu bosus. Ar ASV atbalstu arī tiek īstenota īpaša programma, cenšoties nepieļaut jaunu dalībnieku piesaistīšanu. Tostarp tiek aktīvi virzīta likumdošanas iniciatīva par rekrutēšanas kriminalizēšanu.
Cits jautājums, ka katra veiksmīga, pret narkokarteļiem vērsta operācija gandrīz neizbēgami noved tikai pie jauna vardarbības viļņa – sākot no atriebes akcijām, vērstām pret valsts iestāžu darbiniekiem un militārpersonām, un beidzot ar ietekmes sfēru pārdali. Milzīgā sabiedrības noslāņošanās un fakts, ka centrālā valdība Mehiko situāciju daudzās provincēs nepārzina un nekontrolē, apvienots ar liela skaita iedzīvotāju tradicionālajām antipātijām pret ASV, nekādus jūtamus rezultātus vismaz pagaidām nav devuši.
Turklāt tas, ka ASV pēdējos gados arvien skaļāk izskan aicinājumi pasludināt karteļus par teroristiskām organizācijām, kas teorētiski ļautu veikt arī aviācijas triecienus pa Meksikas teritoriju, ir ievērojami sarežģījis ASV un Meksikas attiecības. Pēdējās valdība to uztver kā tiešu apdraudējumu savai suverenitātei. Rezultātā sadarbība starp tiesībsargājošajām iestādēm (piemēram, ASV narkotiku apkarotājiem un Meksikas armiju) ir vēsturiski zemākajā punktā. Meksika arī bieži vien atsakās atzīt savu lomu fentanila ražošanā, apgalvojot, ka ir "tikai tranzīta valsts". Šajā gadījumā nav mazsvarīgi, ka līdzīga ir arī virknes esošā ASV prezidenta Donalda Trampa politisko oponentu nostāja, kuriem ir svarīgas vēlētāju meksikāņu balsis.
Rezultāts tam visam ir tāds, ka cīņai starp narkokarteļiem un Meksikas varasiestādēm beigas nav saskatāmas. Tostarp netiek izslēgta arī iespēja, ka noteiktas apstākļu sakritības rezultātā vakardienas narkokarteļu bosi vai viņu uzticības personas var kļūt arī par jauno Meksikas varu. Valstī, kur vara tradicionāli pieder stiprākajam kaudiljo, tas nebūtu īpašs pārsteigums.