Neapmierinātā Babiša atgriešanās

Par iepriekšējās nedēļas beigās aizvadīto Čehijas parlamenta vēlēšanu uzvarētāju ir kļuvusi par eiroskeptiķi un populistu bieži dēvētā miljardiera Andreja Babiša izveidotā un vadītā partija Neapmierināto pilsoņu akcija (Akce nespokojenych občanu jeb ANO). Tai turpmāk būs 80 no 200 vietām Čehijas parlamenta apakšpalātā un arī pietiekams skats līdzīgi domājošu partiju, lai izveidotu stabilu valdību. Tomēr Babiša atgriešanās premjera krēslā nav garantēta, jo pastāv arī nopietni zemūdens akmeņi.

PIRMAIS OLIGARHS

1954. gada 2. septembrī Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā dzimušais un Bratislavas Ekonomikas universitātes Tirdzniecības fakultāti absolvējušais (ar specializāciju – ārējā tirdzniecība) Andrejs Babišs plašāku pazīstamību ieguva pēc 1993. gada, kad Prāgā nodibināja uzņēmumu Agrofert. Uzņēmums strauji attīstījās un samērā ātri pārtapa par daudznozaru koncernu ar interesēm lauksaimniecībā, ķīmijas rūpniecībā, pārtikas ražošanā un medijos. Savukārt pats Babišs kļuva par vienu no pirmajiem Čehijas miljardieriem, kurš tostarp bieži tika un joprojām tiek dēvēts arī par oligarhu. Saskaņā ar starptautisko finanšu žurnālu, piemēram, Forbes, jaunākajām aplēsēm Babiša īpašumu vērtība (neto vērtība) šobrīd tiek lēsta aptuveni 3,7 miljardu ASV dolāru apmērā, un tas Babišam nodrošina sesto vietu Čehijas bagātāko cilvēku sarakstā.

Politikā Babišs iesaistījās 2011. gadā, kad nodibināja vispirms kustību, bet pēc tam partiju Neapmierināto pilsoņu akcija jeb saīsināti – ANO. Sākotnējais partijas nosaukums, jāpiebilst, bija ANO 2011, bet nedaudz vēlāk skaitlis no nosaukuma pazuda. Priekšplānā Babiša politiskais spēks vispirms izvirzīja lozungus par cīņu pret korupciju, pēc tam gana strauji pārgāja tā saukto jauno labējo pozīcijās, pie kuriem pieder daudzi no tiem politiskajiem spēkiem rietumvalstīs, kurus oponenti tradicionāli dēvē par eiroskeptiķiem un populistiem. Faktiski tās ir nacionālkonservatīvas ievirzes partijas, kuras par prioritārām uzskata nacionālās intereses un to aizstāvību. Tāpat šīs partijas visbiežāk nevar gluži dēvēt par eiroskeptiskām, jo tās neaicina uz valstu izstāšanos no Eiropas Savienības (ES). Tā vietā šīs partijas visbiežāk ir apvienotās Eiropas centralizācijas un federalizācijas pretinieces un aizstāv ideju par ES kā nacionālu valstu savienību (t. s. nāciju Eiropu), kuras ietvaros galvenā loma un pilnvaras pieder tikai nacionālajām valstīm. Vēl citi vienojoši elementi ir cīņā pret imigrāciju un uzsvara likšana uz ekonomiku.

Šāda veida politiskie spēki pastāv vairākumā Eiropas valstu, un pēc būtības pie jaunajiem labējiem (izplatītākā to novirziena – nacionālkonservatīvisma) pieskaitāms arī ASV prezidents Donalds Tramps. Tomēr starp šīm partijām pastāv arī atšķirīgas nostājas daudzos jautājumos – atkarībā no tā, kā kurā valstī tiek traktētas nacionālās intereses. Tādēļ robežas starp klasisko konservatīvismu un jauno nacionālkonservatīvismu (un nereti arī starp populismu) gana bieži mēdz būt neskaidras (atkarīgas no situācijas konkrētās valstīs), un šādas partijas arī bieži demonstrē elastību un piekāpšanos, pielāgojoties situācijai, kas viss kopā apgrūtina to viennozīmīgu novērtēšanu.