Dzīvo emociju nekas neaizstās

Fragmenti no intervijas:

Kādi ir jūsu pašu iespaidi pēc tūres pirmajiem koncertiem?

Ū, ļoti labi! Viss tik braši iesākās Jelgavā! Pirmais koncerts jau faktiski ir tāds, kurā mēs paši arī pirmoreiz līdz galam saprotam, kas tas būs. Visi departamenti strādā atsevišķi – skatuves vīri plāno skatuvi, skaņas vīri domā, kā skaņas modeli veidot, Kaspars ar Papači taisa videorullīšus, ko rādīt dziesmu laikā, mēs mēģinām dziesmas, un tad visi sanākam kopā un skatāmies, kā ir. Liekas, ka izdevās, arī atsauksmes ir labas.

Pat ļoti labas.

Katrā vietā mēs kaut ko arī pamainām. Koncerts ir garš padevies, pāri par divarpus stundām, tātad skaidrs, ka tur ir jāapdomā dramaturģiskas lietas, jo tik ilgā laikposmā nav iespējams noturēt uzmanību, ir jātaisa kādi atlaidieni, liriskākas daļas. Bet kopumā, šķiet, ir atrasts labs balanss starp enerģiju un romantisko sadaļu.

Nākamgad Prāta vētrai jau trīsdesmit. Kā svinēsiet?

Ļoti regulārs jautājums pēdējā laikā! Ko darīsim? Redzēs... Tā kā daudz laika pavadu Liepājā, visi liepājnieki jau zina, ka nākamgad Liepājā būs koncerts. Kad noslēdzām pagājušo tūri Septiņi soļi svaiga gaisa, vēl palika astīte, un tad uztaisījām Liepājā grandiozu koncertu, vienīgo gadā. Gaisā virmo sajūta, ka nākamreiz varētu būt kaut kas līdzīgs.

Tātad jubilejas tūre nākamgad būs?

Tūre ne, bet viens kārtīgs koncerts varētu būt gan. Liepājā.

Vai Jelgava neapvainosies?

Nekādi, jo Jelgavā notikums jau bija, un iespaidīgs, pļaviņa pilna.

Koncerti Jelgavā jums vienmēr ir īpaši?

Protams! Dzimtā pilsēta, visi bērnudārza draugi un skolasbiedri, vecāki, pirmās fanes, atmiņas par pirmajiem klubiņiem, kuros spēlējām, Jelgavas 1. ģimnāzija, kurā tas viss sākās – pirmais koncerts aktu zālē, otrais koncerts sporta zālē, trešais koncerts Raiņa parkā... Aktu zālē mēs arī mēģinājām. Ar skolas vadības atļauju tikām iekšā, tur mums bija mazs bunkurītis, kurā varējām likt instrumentus. Mums bija stingri norunāts, ka visam jābūt smuki un kārtīgi. Viens no skolotājiem, Andris Pāns, bija arī skolas tehniskais direktors, viņš uzņēmās atbildību par mums. Liels paldies viņam par to, jo gluži smuki un kārtīgi viss nevarēja noritēt, kad tev ir 14, 15, 16 gadu un visu laiku nāk draugi. Tie mēģinājumi bija nebeidzams tusiņš! Ir bijuši gadījumi, kad mēs tajā bunkurītī aizmēģināmies ilgāk, paliekam pa nakti un mostamies tad, kad aktu zālē jau ir pedagoģiskās padomes sēde, un tad pa vienam ausis nolaiduši lienam ārā...

Vai zāle bija zaļāka tajā laikā, kad sākāt?

Milzīgs maksimālisms tevī tad dzīvo, tās skārda bungas... Bet, zini, atskatoties redzams, ka mūsu virzība ir bijusi ļoti mērķtiecīga. Reizēm apzināta, reizēm kolektīvi intuitīva, bet vienmēr liela atbildība ir starojusi no visiem, darot to, ko mēs darām. Varbūt deviņdesmitie gadi bija vairāk tāds laiks, kad mēs, kur vējš pūš, turp ejam. Kā lapa vējā plivinājāmies un lidojām pa festivāliem un klubiem tādā nebeidzamā riņķī. Tad nāca albums Starp divām saulēm, es teiktu, ka tas bija laiks, kad Prāta vētra formatizējās. Sapratām, ka nevaram taisīt atkal nebeidzamu riņķi pa klubiem, nospriedām: paklau, izdodam albumu un uztaisām foršu tūri. Piemēram, desmit koncertus pa Latviju. No tās reizes arī sākās tā tūrēšana. Starp divām saulēm vēl bija kultūras namu posms, ar nākamo albumu Dienās, kad lidlauks pārāk tāls jau pārgājām uz āra estrādēm, un tad arī bija pirmais Skonto stadions. Paralēli ļoti svarīga lieta mūsu sakārtotībai bija menedžmenta veidošanās – lēnām un pārliecinoši.

Atceroties sākumu, jūs vairāk brīnāties par to, ko esat sasnieguši, vai arī domājat, ka varēja sasniegt ko vairāk?

Noteikti pirmais variants! Atskatoties tiešām var tikai pabrīnīties. Jo vienmēr mums blakus ir parādījušās ļoti talantīgas grupas. Kaut vai pašā sākumā – tad bija Prāta vētra un Nejautā. Nejautā bija stilīgi Rīgas čaļi, viņiem bija kolosāla mūzika, interesanta un progresīva! Mēs, jelgavnieki, kā mācējām, tā darījām. Man šķita, ka Nejautā ir daudz lielāks potenciāls nekā mums. Bet, redz, kaut kā viņi izrādījās sprinteri – pagāja malā, mēs lēnām čubinājām tālāk.

Ik pa laikam uzrodas kāds ļoti talantīgs sastāvs vai mākslinieks, un liekas: "Ko nu mēs te..." Piemēram, The Hobos laiki, kad parādījās viņu pirmais albums. Mēs klausījāmies to albumu, visi tā saskatījās: "Jā... Neko pielikt, neko atņemt." Albums bija izcils! Tajā laikā svarīga lieta bija arī angļu valoda, kas Ūdrītim bija ļoti laba. The Hobos ir malači, daudz labas mūzikas atstājuši.