Jāņu tīklojums bez riepām

Caur gadsimtiem atstātās senču gudrības un riti maģiskajā Jāņu laikā būs interesanti gan maziem, gan lieliem – tā sola saulgriežu nakts rīkotāji 21. jūnijā, aicinot visus jau no pulksten 19 uz jauno Rubeņu kalna pļavu skatuvi Rumbulā, kur viss notiks līdz pat saules lēkta sagaidīšanai. "Vasaras saulgriežu svinēšana daudzu gadu gaitā ir saglabājusies kā viena no visspēcīgākajām mūsu tautas tradīcijām. Diemžēl ar laiku īstā svētku nozīme un tradīcijas ir aizmirsušās, un visbiežāk Līgo naktī mēs tikai kuram ugunskuru, pinam vainagus un ēdam sieru. Mēs vairs neatceramies par to, ka šai naktij izsenis ir piedēvēta sava veida maģija, kurā mūsu senči smēlās spēkus visdažādākajos rituālos un tradīcijās. Kopā ar dažādiem amatniekiem, tradīciju meistariem un mūziķiem siesim sieru, gatavosim pūdeli un ugunsratu, pīsim dziesmotus kroņus, atbrīvosim kustībām ķermeni, sakārtosim prātu dziesmotā tīrīšanā, kustināsim prātu un rokas amatos un spēlēs. Notiks arī paši godi ar daudzināšanu, ar vīru un sievu maģiskajiem ritiem, sadančiem, apdziedāšanos, kokļu nakti, uguns ritiem, saules sagaidīšanu, rasas maģiju, gaismas daudzinājumu un piepildījumu," sola Julgī Stalte, kas jau 12 gadu vada savu vecāku Daiņa un Helmī Staltu dibināto leģendāro folkloras kopu Skandinieki. Lai radītu vēl piepildītāku svētku sajūtu, ciemiņus aicina uzposties tautastērpos vai stilizētos mūsdienu goda tērpos, ņemt līdzi ciemakukuli kopīgajam galdam un neaizmirst mājās arī pērnos Jāņu vainagus, kas sadedzināmi, radot vietu jaunam brīnumam.

Kāda ir tava piedāvājuma būtība iespēju daudzveidībā, kad it kā var atrast visu – no ģimeniskas Jāņu svinēšanas lauku sētā līdz masu līgošanai ar Raimonda Paula joku dziesmām Rīgas centrā, 11. novembra krastmalā?

Ir diezgan būtiski saprast, ka Jāņu laiks nav tikai viens vakars un viena nakts. Tajā ir daudz dažādas sadaļas. Jau 1824. gadā Vācijā izdotā grāmatā (kas minēta Latviešu Avīzes 1824. gada 7. augusta numurā) tika rakstīts, ka latvieši svin un godā Jāņus krietni vairāk nekā Ziemassvētkus. Citēšu laikrakstā teikto: "Tāda slava no latviešiem Vāczemē celta vienā vāciskā grāmatā no latviešiem, igauņiekiem no viņu māņu ticības, ka Jāņu diena latviešiem esot svētāka diena nekā Ziemassvētki."

Arī tobrīd jau parādījās domas, ka gribas ieviest kaut ko jaunāku, it kā modernāku, un tas jau ir vācu šlāgeru ietekmē. Mēģināts uzlabot Jāņu dziesmas, ieviešot vāciskās melodijas. Tomēr, atskatoties pēc divsimt gadiem, mēs vēl joprojām gribam atcerēties un dziedāt tieši vissenāko slāni. Vienmēr, visos laikos ir jaunas idejas. Tās nāk un iet. Bet kāpēc saglabājas kaut kas tik sens? Tas nozīmē, ka tas nes sevī tik ļoti tīru kodu, kas mums ir nepieciešams jebkurā formātā un laikā. Tad, ja pieskaries šai savas tautas kultūras daļai, sāc lēnām saprast, ka tas ir kā noslīpēts dārgakmens cauri gadu tūkstošiem. Ja to iemaini pret lētu bižutēriju, tas ir uz mazu mirkli, bet šis slīpētais dārgakmens var būt arī tevis pulēts.

Seno paņemot mūsdienās, tu radi nākotni, jo tā ir ar vērtības mēru un ar paaudzes elpu. Aiz vērtības mēra, ko tu ienes rītdienā, stāv visi, visi tavējie – līdz pirmajam. Kaut arī par to runā ļoti maz, ir ļoti būtiski, ka arī jāņabērnu pulkā nāk visi senči, visa garu pasaule. Tikai ir jāatver vārti, lai viņi ar tevi var būt jāņabērnu pulkā.

Mazliet no veļu vakara?

Mūsu senču, veļu kults ir ļoti spēcīgs, visu laiku dzīvojam mijiedarbībā. Saskaņā ar somugru pasaules uztveri mēs šeit, šajā saulē, esam tikai īsu brīdi viesos garu un dabas brīnišķīgajā pasaulē un Viņpuse ir lielā, kopīgā enerģijas telpa. Tas, kā mēs dzīvojam un ko mēs šeit darām, tiek kaut kādā mērā uzraudzīts, atbalstīts, varbūt arī nosodīts. Jāņi ir laiks, kad atveras spēka lauki. Šeit, Latvijā, mēs ļoti izjūtam saules gadu. Ziemā esam tik introverti un tīstāmies tumšās drēbēs, bet pavasarī sprāgstam vaļā košās krāsās. Jāņos esam tāda enerģijas, seksualitātes un spēka pilni, ka tas sprakšķ pa malu malām. Mēs ejam līdzi saules ciklam tīri fiziski, emocionāli, garīgi – it visā.

Kādreiz saules gads bija ļoti saistīts ar dažādiem zemes darbiem. Tagad daudzi dzīvojam pilsētās, strādājam birojos vai veikalos, bet vienalga visu dzīvi kārtojam pēc saules cikla. Līdz ar to šie svētki mums ir aktuāli arī mūsdienās un būs aktuāli nākotnē, jo neesam atrauti no dabas un mūsu četriem gadalaikiem. Jāņi ir unikāli arī tāpēc, ka tos godā gandrīz visi. Jāņu ugunskuri veido tādu kā tīklojumu pāri visai mūsu un arī kaimiņu zemēm. Zemes māte tiek apskauta ar gaismu, un mēs atdodam zemei savu spēku.

Ugunskuru tīklojums Latvijas laukos gan kļuvis krietni retāks, nekā bija pirms 25 gadiem, jo daudzi ir aizbraukuši…

Šim tīklojumam ir vēl viens būtisks priekšnosacījums: lai piedzīvotu Jāņus, tev pašam ir jābūt radītājam un darītājam. Bet mums arvien vairāk piedāvā iespēju, ka viss ir gatavs uztaisīts priekšā. Tu atnāc uz zaļumballi, uz ziņģu festivālu vai uz līgošanu Krastmalā – uz gatavu pasākumu, kurā tev nekas nav jādara. Tas ne ar ko neatšķiras no parasta izklaides piedāvājuma. Cilvēks kļūst arvien kūtrāks un arvien neieinteresētāks kaut ko darīt. Bet, ja cilvēks grib kaut ko darīt, viņš sāk ar mazumiņu. Katru reizi šo mazumiņu ar kaut ko apaudzējot, pēc kāda laika saproti, ka tavās mājās ir brīnišķīgas tradīcijas. Vienas ir no tavas dzimtas, citas esi kaut kur manījis un atnesis klāt. Bieži pats izdomājis. Tās ir tavas, bet tās balstās idejā. Tad, kad tam, ko tu dari, ir būtiska jēga, tam piemīt domas un darbības spēks. Varbūt kaut kas no tā visa ir jāpiedzīvo kopā ar kādu, kurš jau ļoti lielu darbu šajā laukā ir izdarījis? Bet nevis jānoskatās no malas, bet kopā jāpiedzīvo, un tad no tā vari paņemt kādu īpašu mirkli un ieviest savās mājās.

Tev ilgus gadus lieliski ceļveži bijuši vecāki Helmī un Dainis Stalti ar viņu radīto folkloras ansambli Skandinieki. Dziedāji jau šūpulī?

Es dziedāju jau pirms dzimšanas. Jā, man ir skaista, krāšņa Jāņu pieredze cauri visam mūžam. Bet tā ir bijusi dažāda. Tas man liek arī ļoti to izvērtēt un saprast sajūtās. Esmu līgojusi visur Latvijā: gan Vidzemes pakalnos, gan Zemgales līdzenumos, gan Kurzemes mežos, gan pie jūras, gan mežu pusē Metsepolē, kas līvu valodā ir Ziemeļvidzeme. (Zemāk ir Idumeja – Vidzeme.) Katri Jāņi atšķiras, bet vienmēr ir prieka un gaidīšanas mirklis, ka atkal būs Jāņu burvība – atkal ar pērnajiem vainagiem, kuri ugunskurā katru reizi deg citādi. Var zīlēt, skatoties, kādas formas gaisā veido degošie apļi. Vainagi kalpo arī kā psiholoģisks "spilventiņš", jo ugunij atdod pērno, sadedzini visu lieko. Tu to vairs nenes līdzi. Lielie ozolu vainagi, ja tos uzliek ugunskuram pa virsu, liesmās un dzirkstelēs paceļas, saglabājot savu formu. Tad tiešām liekas, ka paceļas kronis dievībām un ar laba vēlējumiem dodas augšup. Parasti svinu ar visu saimi, bet esmu divreiz svinējusi Jāņus arī ārpus folkloras loka.

Droši vien tā gadījās tīņa gados, kad gribas izrauties brīvībā no ierastajām ģimenes tradīcijām?

Tieši tīņa gados Jāņi ar Skandiniekiem man bija pasākums, ko nedrīkst izlaist, jo vienkārši sēdēšanu un dzeršanu kaut kur pie ugunskura ar fona mūziku varēja dabūt jebkurā citā brīdī. Mūsu Jāņos bija tikai vislabāko, visforšāko draugu izlase, kuri tika ņemti līdzi tos kopā piedzīvot, jo tas ir unikāli un aizrauj tā, ka to atceras katrs. Bet pēc tam gan gribēju piedzīvot, ko nozīmē citādāki Jāņi. Nevar tikai skatīties no malas un teikt, ka man nepatīk.

Aizgāji uz krastmalu Rīgā?

Nē. Vienreiz uzstājos ar aktieriem Jelgavā. Labi, ka tur vismaz ēdamzona bija nodalīta tālāk no skatuves. Tas bija dažādu dziesmu koncerts publikai, kura klausījās un pēc tam uzēda. Redzēju, ka cilvēki var Jāņos nedziedāt, bet vienkārši skatīties, kā to dara citi. Viņi nedziedāja līdzi pat vispopulārākās estrādes dziesmas. Tai reizei vislielākā pievienotā vērtība bija, ka pēc koncerta (tas beidzās ap vieniem naktī) braucām cauri visai Latvijai uz mūsu lauku mājām Košragā. Braucot redzēju ugunskurus pa visu Latviju: kalnā, lejā, sētā, laukā, pie upītes, pie ezera, lielāki, mazāki.

Otra reize bija piedalīšanās Radio 2 akcijā Dziedošie Jāņi kopā ar fotogrāfu Jāni Medni. Tas bija Siguldā. Jāņu kontekstā tur bija tikai ugunskurs, paši Jāņi un tas, ka dažiem, kas uzstājās, galvā bija Jāņu vainagi. Bet tie nekādā ziņā nebija Jāņi.

Vērojot to, kas tur notika, man likās: ak Dievs, cik man ir žēl, ka šie cilvēki nemaz necenšas piedzīvot Jāņus. Tajā taču ir tik daudz maģisku, fantastisku mirkļu. 

Mirkļi, kad ir jāpārvar sevi. Mirkļi, kad ir jābūt vienatnē. Mirkļi, kuros ir jābūt kopā ar kādu īpašu cilvēku. Mirkļi, kad ir jāspēj dalīties, un mirkļi, kad jāspēj pieņemt. Mirkļi, kad jāsamierinās. Mirkļi, kad jāsmejas kaut vai par to, ka līst kā pa Jāņiem. Jo tas ir normāli, un nav neizdevušos Jāņu. Ja tev nepatīk, tas nozīmē, ka pats dari par maz.

Jāņi, Lieldienas, Ziemassvētki mūziķiem parasti ir uzstāšanās ražas un piepelnīšanās laiks. Vai tad tā ir Jāņu piedzīvošana? Jūs taču strādājat!

Man personīgi Jāņiem ir ļoti daudz sadaļu. Ir jābūt kaut kam, kas būs tikai personīgi mans. Man tāda sievišķīga sagatavošanās svinēšanai būs Pirmsjāņu pilnmēness pirts kopā ar meitenēm. Vispirms dosim citiem praktisko iespēju piedzīvot Jāņus, kā šajos Mairas [Miķelsones] iedvesmotajos Jāņos, un tad būs mani Jāņi, kuros 23. jūnijā visi sabrauks pie manis. Tur godāsim sev. Nekādas atstrādāšanas nebūs. Šis laiks piepildās dodot un arī saņemot.

Starp citu, vai ar Skandiniekiem esi kādreiz dziedājusi masu svinēšanā Krastmalā?

Nē.

Esat aicināti?

Jā.

Tas ir princips?

Jā, jo 23. jūnijā svinam paši.

Kas tieši notiks Jāņos, uz kuriem mūs aicini? Kāpēc tieši Rumbulā, kas visiem asociējas ar autoplaci un riepām?

Man patīk viss, kas pārvēršas un maina savu veidolu. Tas saglabā iepriekšējo stāstu un veido jaunu. Rumbula mums tiešām asociējas tikai ar riepām, taču turpat līdzās dzīvo cilvēki, līdzās ir pļavas un meži. Līdzās ir daba, seni kalni un seni stāsti, kas negrib būt saistīti tikai ar riepām. Ir Maira Miķelsone, kas savā firmā Mayra rada krāšņus, skaistus latviski stilizētos goda tērpus. Lina kleitas ar koši izrakstītajām jostām ir modernā alternatīva tautastērpam jeb Jāņu nakts burvības tērpam. Vari uzvilkt tautastērpu vai jauno goda tērpu, un doties ciemos, jo Rumbulas pļavas, kurās notiks šie Jāņi, ir tieši pie Mairas mājas. Tos gatavo Maira pati, jo grib, lai atnāk cilvēki, atnesot svētību un piedzīvojot īstus Jāņus pašā pirmajā saulgriežu naktī.

Būs Mairas tērpu modes skate?

Varbūt drīzāk iedrošinājums sajust, kā tas ir – skaistā goda tērpā svētīt svētkus.

Kāpēc tieši 21. jūnijā?

Pirmo Jāņu dienu man gribas tādu, kurā ir spēja dalīties un spēja ņemt pretī. Savukārt 22. jūnijs ir Zāļu diena, kad tās burvju zālītes savācamas, kas dziedinās visu gadu. Tas, kā tu šīs Jāņu dienas saliec – kad ir veicamie darbi, kad ir prieks par pušķošanu, gatavošanās, siera siešana –, tas viss rada šo Jāņu brīnumu. 21. jūnijā saule ieiet saulstāvjos (jeb saulgriežos) – jaunā punktā, lai tālāk ritinātos uz leju. Tāpēc Jāņos no kalna laižam degošus uguns ratus. Mēs piedalāmies dabas procesā, mēs tai palīdzam, dodam, nevis tikai lūdzam palīdzēt mums. Uguns rati simbolizē sauli un cilvēku palīdzību viņai. Uguns tiesas ir ļoti dažādas: gan plosti, gan pūdele, rituālais ugunskurs, saimnieciskais ugunskurs un ugunsrats, jo mums, ziemeļniekiem, vēlme saglabāt un sargāt saules gaismu ir ļoti svarīga. Kad esi gatavs dot, tu esi gatavs arī saņemt pretī, un tad notiek enerģijas apmaiņa.

Kāpēc šāds ugunskuru dalījums: rituālais un saimnieciskais? Nepietiek ar vienu?

Ja gribi runāt ar saviem senčiem un sasaistīt viņsauli ar reālo pasauli un ar trešo, garīgo dimensiju, tad tu gribi no pirmā kūriena aizšķilt pirmuguni un gribi to svētīt tīru. Tu tajā nebāzīsi vecas zeķes, necepsi šašlikus un nemetīsi cigarešu izsmēķus. Tev vajag, lai caur šo uguni vari runāt par saviem sapņiem un cerībām. Lai vari runāt par to, no kā tu gribi atvadīties. Tāpēc ugunij jābūt tīrai. Saimnieciskā uguns savukārt kalpo ļoti praktiskiem mērķiem.

Šašlika cepšanai, ko mēdz ironiski dēvēt par līgotāju nacionālo ēdienu?

Gaļu Jāņos cepuši vienmēr, tikai labāk saukt nevis svešā vārdā, bet par ugunsgaļu. Tad tai ir cita garša.

Tātad uz Rumbulu ar iemarinētas gaļas spainīti?

Ar dziesmu! Vispirms ir ierašanās. Kas notiek tad, kad tu ierodies? Tevi sagaida. Katram jānāk ar savu dziesmu un jāsadziedas ar Jāņatēvu un Jāņamāti. Tikai sagaidīti un pacienāti viesi nāk iekšā Jāņa pagalmā. Lai Jāņu nakti godātu, katram ir jāpieliek sava roka. Sagatavoties Jāņu naktij būs iespēja sešos dažādos veidos – vispirms pinot vaiņagu un saprotot, kādas zālītes tajā jāliek, kādi ir pīšanas veidi, kā vainags aizsargā tā valkātāju un kāpēc dziesmas, kuras dzied pinot, ir tik rimtas un lēnas? Otrā "stacijā" vīri gatavos un pildīs pūdeli ugunij – auglības simbolam –, ko pacelt augstu virs galvas. Tās var būt ļoti dažādas: gan muca, kas pildīta ar malku, gan darvots un pildīts celms.

Trešajā pieturā varēs satikt amatniekus un iegrozīt savas rokas. Tā būs gluži kā pārbaude, ko spēj tavas rokas, prāts, ķermenis un gars.

Jāiemācās izgrebt karoti, citādi…