Man bija kāda romantiska ideja. Saruna ar Krievijas kinokritiķi Antonu Doļinu

Maskavā dzimušā kinokritiķa, žurnālista, televīzijas un radio personības Antona Doļina visus darbības virzienus ir grūti aprakstīt – to patiešām ir daudz. Viņš ir vairāku kino grāmatu autors, tostarp intervējis un pētījis Larsu fon Trīru un Alekseju Germanu vecāko, savulaik rakstījis Ekspert, The New York Times, Afisha un citos medijos, bet šobrīd regulāri publicējas Meduza, vada lekcijas, diskusijas, organizē kinolektorijus un festivālus. Savukārt kopš 2017. gada Doļins ir Iskusstvo Kino galvenais redaktors.

Ar ko to salīdzināt? Britiem ir Sight & Sound, frančiem Cahiers du Cinéma, bet krieviem – Iskusstvo Kino. Šī Maskavā bāzētā žurnāla – viena no vecākajiem profesionālajiem kino izdevumiem – biogrāfija datējama ar 1931. gadu. Tajā savulaik publicējušies Sergejs Eizenšteins, Andrejs Tarkovskis un citi kinoklasiķi, bet šobrīd "demokrātiskais izdevums sinefiliem", kā to dēvē tā galvenais redaktors, atrodas starp drukāto un digitālo vārdu. Tas pieejams gan taustāmā veidolā 3000 vienību metienā, gan arī digitālā formātā. "Zūmojams", "skrollējams" un klikšķināms.

Iskusstvo Kino dzīvotspēja ir vairāk nekā apbrīnojama ne tikai Krievijas mediju politikas, bet arī rentablākās tiešsaistes žurnālistikas un publicistikas dēļ. Turklāt Iskusstvo Kino piemērs ir zīmīgs arī Covid-19 rezultātā kā ar stāvbremzi norautās kinoindustrijas situācijā.

"Nav iespējams rakstīt par pirmizrāžu filmām, jo tādu vienkārši nav," atgādina Doļins un vienlaikus norāda, ka žurnāls neapkalpo aktuālo repertuāru. Viņaprāt, sinefili nedzīvo tagadnē – tiem ir tuvākas attiecības ar pagātni. Tāpēc arī šajā pandēmijas posmā, apstājoties jaunu filmu iznākšanai, cilvēki, cerams, pievērsīsies kinovēsturei, un Iskusstvo Kino materiāls, analizējot pagātnē tapušos kino, televīzijas un audiovizuālās mākslas darbus, šādā dīkstāvē varētu nodrošināt darbu pāris gadiem, spriež tā redaktors. Viņš ir pārliecināts: ja sociālās distancēšanās laiks ieilgs, studijas un producenti nolems pabeigtās filmas izlaist tiešsaistē. Tomēr, ja reiz būs izjaukts kinoindustrijas cikliskums, tas turpmāk vairs nebūs tāds pats, kādu to pazinām līdz šim. Doļins savās prognozēs ir piesardzīgs – varbūt divi, iespējams, trīs atkopšanās gadi.

Mūsu sarunas laikā neviļus iedomājos, kā tas izskatās no malas – divi cilvēki veras viens uz otru caur datora ekrānu. Viens Latvijā, otrs Krievijā. Abi runā, ik pa laikam mūsdienīgi satraucoties par interneta noslodzi un romantizēti apspriežot aizejošā laika saglabāšanu.

Cik laikmetīgs ir drukātais vārds Krievijā?

(Domā.) Manuprāt, situācija Krievijā ir sliktāka nekā Eiropā – mūsu valsts ir ļoti savāda vieta. Allaž esam atradušies starp konservatīvām tendencēm un liberālu, progresīvu attieksmi lielajās pilsētās, īpaši Maskavā un Sanktpēterburgā. Atrodamies starp divām galējībām. Piemēram, Maskava ir pirmā metropole pasaulē, kuras metro tika ieviests bezmaksas bezvadu internets. Vēl pirms amerikāņi vai franči par to sāka spriest, Krievijas medijos bija viedokļi, ka ir jāpārorientējas: nav nepieciešama drukātā prese un žurnāli. Jokainā kārtā mēs bijām pirmie, kas par to iestājās.

Bet kas notiek ar citiem kultūras izdevumiem – arī tie atrodas "pa vidu"?

Piemēram, biezie, drukātie žurnāli un kultūras izdevumi ir sovjetisks fenomens. Tāda apjoma drukātie žurnāli citviet nelielā, teiksim, 300 eksemplāru, tirāžā sastopami akadēmiskajā vidē vai konkrētas nozares speciālistiem. Krievijā vēl joprojām iznāk Novij Mir, Drujba Narodov vai Inostrannaja Literatura, katru mēnesi tiek piedāvāts augstas kvalitātes izdevums ar simtiem lapu. Uzskatu, ka šī tradīcija ir unikāla.

Tajā pašā laikā, ja padomju laikā šādi izdevumi reizēm bija iespēja izvairīties no cenzūras, mūsdienās cenzūras kā tādas nav – ja tu vēlies kaut ko publicēt, vari to brīvi darīt tiešsaistē. Tā tomēr ir visai konservatīva pasaule ar XIX gadsimta pieskārienu – tā ir paša Puškina izdotā Sovremennik tradīcija. Tomēr mēs visi izliekamies, ka nodarbojamies ar jaunradi: viss pie mums ir daudz laikmetīgāks nekā tas, kas notiek Londonā vai Ņujorkā, bet vienlaikus – ir minētie mediju dinozauri.

Un kur tajā visā atrodas Iskusstvo Kino?

Domāju, ka atrodamies pa vidu pagātnei un šodienai. Pirms manis redaktora statusā 24 gadus bija sociologs Daņiils Dondurejevs – teiktu, ka tolaik Iskusstvo Kino bija klasiskais, biezais kultūras žurnāls. 90. gados tas ieguva kulta statusu, jo atrada jaunu izteiksmes veidu un identitāti pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tobrīd kino tirgus tika nobrucināts – tas pats notika arī Latvijā un citās bijušajās padomju republikās. Bija tikai pāris institūciju, kas noturēja nozari pie dzīvības, – Krievijā viens no tiem bija festivāls Kinotavr. Tāpat bija kinovēsturnieka Nauma Kleimana vadītais Maskavas Kino muzejs. Personīgi es nemācījos vai nedevos uz seansiem Valsts kinematogrāfijas institūtā, bet gan uz Maskavas Kino muzeju.

Kleimans uzsvēris, ka daudzi režisori uzauguši kino muzeja seansos. Tas pats Andrejs Zvjagincevs.

Arī es pats un daudzi citi, piemēram, Boriss Hļebņikovs. Tolaik bija divi kino preses izdevumi – Iskusstvo Kino un Seans/Сеанс Pēterburgā (dibināts 1989. gadā). Šīs pāris minētās institūcijas un nodibinājumi turēja kopā tolaik izšķīdušo kinonozari. Jāpatur prātā, ka tolaik vispār nebija skatītāju. Kinoteātri bija slēgti, bet cilvēki patērēja nelegālas VHS kasetes, skatoties visu, sākot ar kinoklasiku un beidzot ar Holivudas blokbāsteriem. Iskusstvo Kino pastāvēšanas fakts un darbība palīdzēja pārdzīvot kino trūkumu, kā arī radīja pārliecību par mūsdienīga kino tapšanu un Krievijas kino piederību pasaules kinematogrāfam.