Vētra palīdz bēdas remdēt, palīdz ieņemt, palīdz dzemdēt… Prāta vētras šāgada Pirmās dienas tūres pirmais koncerts grupas dzimtajā Jelgavā pulcēja 25 tūkstošus klausītāju. Pēdējā laikā šie Prāta vētras dziesmu svētki notiek ik pa trim gadiem, un Jānis Jubalts stāsta, ka iepriekšējā reizē kāda klausītāja tieši no koncerta aizsteigusies dzemdēt un šogad atnākusi ar savu nu jau trīsgadīgo atvasi. Dažs labs koncerta apmeklētājs pēc tam sociālajos tīklos pat atzīstas: «Nu kāpēc es agrāk nenācu uz Prāta vētras koncertiem, kāpēc tik vēlu esmu sapratis, ka man arī tas patīk?»
Šķiet, ar Prāta vētras fanu pulku notiek tas pats, kas ar Raimonda Paula dziesmu mīlēšanu, – pat tie, kas jaunībā klausījušies citu mūziku (Paula gadījumā – Imantu Kalniņu), ar gadiem atskārst, ka arī Pauls ir bijis viņu jaunības daļa, un nu viļņojas Mežrozītei līdzi. SestDienai Jānis Jubalts stāsta, kas ļauj grupu saturēt kopā cilvēciskā un radošā ziņā, un atzīstas vienā nākotnes iecerē – viņam gribētos Prāta vētras koncertu kopā ar simfonisko orķestri.
Šogad Prāta vētras festivāla koncertus laikam prātīgāk būtu rīkot tikai Kurzemē.
Kāpēc?
Tur šovasar nelīst.
Tas ir pagaidām! Mums vasara ir tik ļoti interesanta, ka nekas nav paredzams, bet mūsu koncertus laikapstākļi tik ļoti neietekmē. Ir pieredzēti koncerti, kad tiešām līst kā pa Jāņiem, no pirmās dziesmas līdz pēdējai – iepriekšējā tūre ir tam piemērs –, un tad saproti, ka tas ir emocionāli bagātīgāks nekā parasts, regulārs koncerts, ka līdzpārdzīvojums gan mums uz skatuves, gan skatītājiem tad ir pavisam savādāks. Tā Daugavpilī meitenes gatavojās nākt uz koncertu, pucējās – baltas kediņas un tamlīdzīgi –, bet sāka līt. Meitenes izskraidījās pa visiem veikaliem, meklēdamas plašķīti, lai var paslēpties no lietus, jo lietussargu koncertā ienest nedrīkst, kamēr beigās izdomāja, ka ir taču lielie, melnie atkritumu maisi. Nopirka tos, izgrieza caurumus rokām, uzvilka un laimīgas baudīja koncertu.
Vai spēlēt lietū ir viegli? Tā īsti zem lietus esot jāskrien tikai Kauperam un tev.
Jā, pārējiem ir jāsaudzē instrumenti. Mārim būtu sarežģīti ar sintezatoru skraidīt, tas lietū ātri izbeigtos, Kaspara bungām arī plēves atskaņotos. Tātad lietū esam mēs ar Renāru, un menedžmenta meitenēm saku: ja instruments izbeigsies, kompānijai būs jāpērk jauns. Tomēr tā nav bijis, mums ir baigi forši tehniskie cilvēki, ar kuru gādību gan drēbes, gan instrumenti vienmēr tiek izžāvēti. Tehniskā komanda mums ir tik jaudīga, ka uzticamies tai no A līdz Z. Kas attiecas uz mikrofoniem, tiem mitrums nav labs, bet tikpat sliktas ir Kurzemes piejūras smalkās smiltis, tās salien visur, un tad tie «tumbu cilvēki», kas liek skaņu, nav laimīgi.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. augustanumurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!