Kļūt bagātākai, daudzveidīgākai un funkcionāli loģiskākai – to savai pilsētai sirsnīgi novēl 86 gadus vecais arhitektūras un pilsētbūves plānošanas meistars Gunārs Asaris. Viņa visvērienīgākais autordarbs ir Salaspils memoriālais ansamblis, taču šobrīd viņa vārdu visbiežāk piesauc saistībā ar veselas kolēģu komandas projektēto modernisma arhitektūras paraugu – namu Elizabetes ielā 2, kas 1974. gadā tika uzbūvēts kā Latvijas PSR Komunistiskās partijas centrālkomitejas ēka. Kopš valdības lēmuma tās vietā būvēt koncertzāli ēka nonākusi karstu diskusiju krustugunīs.
28 gadus (1971–1998) būdams Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, Gunārs Asaris šajā atbildīgajā amatā gan izturējis padomjlaikus, gan turpinājis darbu atjaunotajā brīvajā Latvijā, un viņa nopelni novērtēti gan ar Ļeņina prēmiju, gan ar Triju Zvaigžņu ordeni. Uz mūžu iemantots arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa tituls.
Desmit gadu (1979–1989) Asaris bijis arī Latvijas Arhitektu savienības valdes priekšsēdētājs un līdz pat 2012. gadam Rīgas Tehniskajā universitātē skoloja nākamās arhitektu paaudzes. Tagad meistars tur ir Goda profesors, savukārt pats 1959. gadā absolvējis šo augstskolu un nosūtīts darbā Arhitektūras pārvaldē, kurā soli pa solim izgājis visas pakāpes no ierindas arhitekta līdz galvenajam.
SestDiena vecmeistaru apciemo viņa paša celtajā vasarnīcā Garciemā – unikālā koka būvē stāva pakalna virsotnē. Kamēr runājamies āra terasē, vāvere priedē loba čiekurus, metot tos uz saulsarga jumtiņa. Ja saulsarga nebūtu, čiekuri lidotu tiešā mērķējumā uz mūsu galvām.
Ko nozīmēja būt par galveno arhitektu laikos, kad visu diktēja autoritārā vara un Maskava?
Padomju laikā galvenajam arhitektam bija diezgan liela loma: viņam vajadzēja parakstīt, apstiprināt projektus, un, kā viņš pateica, tā arī bija. Izdevās daudz ko panākt. Vanšu tiltu, ko atklāja 1981. gadā un tautā iesauca par Vosa ģitāru, projektēja arhitekti no Ukrainas (Vissavienības Ceļu projektēšanas institūta Kijevas filiāle). Kijevas vanšu tiltam ir divi balsti abās pusēs. Vienkāršāk būtu tieši tādu pašu uzcelt arī Rīgā pār Daugavu, bet es pastāvēju uz to, lai balsts paliek tikai kreisajā pusē, jo Daugavas labajā pusē pilsētas panorāmā jau ir vertikālie akcenti, baznīcu torņi. Viņi piekrita pārtaisīt projektu.
Līdzīgi bija ar televīzijas torni. Krievu laikā tie bija: garš puļķis ar bumbu galā. Es pret to iebildu, un tika izveidots individuāls projekts. Domāju, ka mūsu televīzijas tornis nav slikts. Cepuri nost Maskavas un ukraiņu arhitektiem, kuri bija atbraukuši īstenot tipveida projektus, taču uzklausīja profesionālās piezīmes. Ja viņi juta, ka tās ir pamatotas, pakļāvās. Tas bija zināms spēka apliecinājums. Profesionālajā sadarbībā viņi saprata, ka mani argumenti bija pietiekami pamatoti. Arī "priekšnieki" no Maskavas bija ar mieru piekrist. Bija vairāki gadījumi, kad panācām savu, lai arī tas prasīja viņiem liekus izdevumus un vairāk darba. Beigās tomēr bija abpusējs gandarījums par to, kas izdevies.
Jau padomju presē jūs nostājāties pret Maskavas uzspiesto arvien jaunu lielo rūpnīcu un metro būvēšanu. Bija smagi jācīnās un jāriskē, lai kaut ko panāktu?
Profesionālajai pārliecībai ir ļoti liela loma. Tā un argumentācija bija ļoti no svara, lai varētu savu lietu panākt. Ņemot vērā to, ka biju ne tikai pilsētas galvenais arhitekts, bet arī Arhitektu savienība izvēlēja mani par priekšsēdētāju, tas deva zināmu plusu. Cik tad mūsu, to arhitektu ir? Mazliet vairāk par simtu, kas aktīvi darbojās. Izdevās daudz ko panākt. Faktiski lielā mērā Latvijas arhitektūras veidols, ar to domājot, piemēram, Melngalvju nama un Pētera baznīcas atjaunošanu, ir profesionālas pārliecības rezultāts, ka tas tādā veidā ir jādara, neraugoties uz to, ka bija pavisam citi laiki un citi politiskie spēki.
Nācās tomēr iestāties Komunistiskajā partijā?
1959. gadā pilsētas galvenais arhitekts bija Vaidelotis Apsītis. Pēc tam viņu nomainīja, sakot, ka nākamais brauks no Maskavas. Desmit gadu mūsu šefs bija arhitekts Edgars Pučiņš, bet es kļuvu par viņa vietnieku. Viņš bija studējis gan Maskavā, gan Rīgā. Kad nomainīja Pučiņu, man teica: tu nevari būt galvenais arhitekts, jo neesi partijā. Nestājos.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 17. - 23.jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!