Ar Ināru Kehri SestDienai bija iespēja tikties vēl mirkli pirms Kultūras ministrijas paziņojuma, kurš tad ir uzvarējis konkursā uz Rīgas cirka vadītāja amatu. Pieņemot jauno cirka attīstības stratēģiju, ministrija biju nolēmusi, ka tam Rīgā ejams jauns ceļš – bez savvaļas dzīvniekiem. Toreiz, dodoties uz interviju, es pat nezināju, ka runāšu tieši ar Ināru. Tas bija pārsteigums, jo īpaši tāpēc, ka viņu pazinu un iepriekš dzīvē mēs ik pa laikam bijām satikušās dažādās nevalstisko organizāciju aktivitātēs.
Šobrīd Ināra atkal ir pārmaiņu priekšā – viņa uz laiku ir prom no cirka, lai satiktos un iepazītos ar savu bērnu. Tāpēc mūsu saruna šoreiz mazāk par cirku, vairāk par tiem starpstāvokļiem – starp aiziešanu un atnākšanu un ceļiem, kas šķiet krietni taisnāki, ja pats esi drošs.
Tu šobrīd jūties vairāk kā aizejoša vai vairāk ienākoša jaunā situācijā?
Tieši šodien laikam pirmo reizi jūtos vairāk ienākoša, jo ievēroju, ka pēkšņi vairs neatceros, kad es ar kolēģiem biju vienojusies nākamreiz satikties par kaut kādiem jautājumiem. Tādas lietas man parasti prātā turas. Tātad – tas jau ir aizslīdējis uz kādu citu smadzeņu kvadrātu. Jāsāk piedomāt, lai kaut ko neaizmirstu. Bet es nevaru aizmirst to, ka man ir puncī mazais – ka ir jāēd un jāsporto.
Par cirku es jūtos tā, it kā es dotos garā atvaļinājumā. Es zinu, ka viņi tiks galā, un es, ja vajag, būšu sazvanāma, bet viņiem mani nevajag, lai tiktu galā. Izrādes notiks, Cirka skola notiks, attīstība notiks, ēka kārtosies. Par to ir miers.
Atceroties mūsu iepriekšējo sarunu, kas notika, īsi pirms tika paziņots konkursa uzvarētājs, zinu, ka bija bažas – nelabvēļi un iepriekšējā cirka kultūras cienītāji varētu cīnīties pret pārmaiņām. Vai un kā tu ar to saskāries?
Noteikti ar to saskāros, bet tas nav tik viennozīmīgi. Tā bija neizpratne par to, ko es cenšos izdarīt un kāpēc tādām pārmaiņām – laikmetīgā cirka, starpdisciplinaritātes, ēkas pielāgojamības virzienā – ir jābūt. Tad, kad nav savstarpējās uzticības, nav arī sadarbības. Tāpēc, piemēram, cirka vēstures apkopošana bija ļoti grūta. Vai nu trūkst informācijas par tiem, kuri strādājuši cirkā, vai arī tie, par kuriem mēs zinām, negrib ar savu stāstu dalīties. Bija šaubas no viņu puses, ka mēs pārrakstām cirka vēsturi. Tas ir bijis klātesošs arī publiskajā telpā, sociālajos tīklos, kur cilvēki neslēpj savu viedokli. Taču tie nebija lieli protesti un akmeņi logos. Man liekas, ka viņi vienlaikus pauž domas ar lielu mīlestību pret cirka ēku un cieņu pret cirka tradīciju. Manas sliktākās fantāzijas noteikti bija ekstrēmākas nekā realitāte.
Lielākais izaicinājums pēdējos divos gados bija tas, ka es jau varēju nākt un teikt – iesim šajā virzienā, es jūs vedīšu! Bet reizē, ja man kāds jautāja detaļas līdz sīkumam, kā tad tas būs, tad bija jāatzīst, ka tas tomēr ir darba process. Tie, kuri nāk kopā, vai nu piedalās, vai arī skatās, vēro, ir piesardzīgi, vai arī skaļi sūdzas, ka tas nekam neder. Tas gan ir jebkurā nozarē. Nav iespējams pateikt šodien, cik tālu mēs būsim tikuši pēc pieciem vai desmit gadiem.
Bet plānos taču jāieraksta?
Visu interviju ar Ināru Kehri lasiet žurnāla SestDiena 8. - 14. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!