Manos skolas gados, pagājušā gadsimta 60.–70. gadu mijā, latvju puikām sportā bija trīs elki, mūsuprāt, labākie ne tikai Latvijā un Padomju Savienībā, bet visā pasaulē: hokejists Helmuts Balderis, šķēpmetējs Jānis Lūsis un basketboliste Uļjana Semjonova. Pēc Uļas aiziešanas mūžībā no šīs trijotnes palicis viens pats Balderis. Viņa sportisko sasniegumu garais saraksts ikvienam ir pieejams internetā, videorullīši ar neaizmirstamākajiem vārtiem jau stipri fragmentētāki un pamiglaini, bet sajūta, kādu hokeja fanos radīja dzīvajā redzēta Baldera fantastiskā spēle, vairs pieejama tikai laikabiedru atstāstos, no kuriem precīzākais laikam būs režisora Alvja Hermaņa, jaunībā hokejista, teiktais: Balderis mums bija Jēzus Kristus vietā.
Būtu Balderim lemts spēlēt mūsdienās, kazi, viņš būtu atalgots dāsnāk par Porziņģi, bet katrs spēlē tajā laikā, kas viņam dots. Baldera karjeras labākie gadi pagāja ar CCCP kreklu mugurā, tomēr pašās beigās viņš sasniedza vēl vienu rekordu, 37 gadu vecumā kļūdams par visvecāko NHL draftēto hokejistu.
Tagad uz slidām Balderis vairs nekāpjot, bet mierīgas vecumdienas baudīt vēl nesanāk… SestDienas sarunā ar Helmutu Balderi piedalās arī viņa sieva Anita un mazmeita Anna Emīlija Maligina, viena no Valērija Maligina meitām.
Kas puikas gados, kad sākāt trenēties hokejā, bija jūsu elki?
Tad jau par Kanādas hokeju varēja tikai kādus izgriezumus no avīzēm vai žurnāliem dabūt, iegaumēju tādus uzvārdus kā Mahovličs, Rišārs, tās šķita neaizsniedzamas zvaigznes. Pēc tam jau skatījies, kuri ir PSRS līmenī labākie spēlētāji: Harlamovs, Vikulovs, Jakuševs, Maļcevs… Jāatceras arī Juris Reps, viņš spēlēja Daugavas komandā un tad pārgāja uz Maskavas Dinamo, viņš man puikas gados arī bija elks.
Latvijā tad nebija tik labas komandas, kurā Reps jeb, kā tolaik teica, Repsis varētu spēlēt?
To es nezinu. Katrs spēlētājs grib spēlēt spēcīgākā līmenī, kaut ko sasniegt. Reps gribēja spēlēt PSRS izlasē.
Jūs no Rīgas Dinamo pārgājāt uz ACSK tāpēc, ka gribējāt vairāk sasniegt, vai jūs pierunāja pāriet?
Personīgi iekšēji gribēju kaut ko sasniegt, spēlēt kopā ar ACSK zvaigznēm un parādīt, ka esmu cienīgs spēlēt kopā ar viņiem.
Tātad īpaši pierunāt jūs nevajadzēja?
Kā lai saka… Ziniet, bija tādi laiki, PSRS sporta komiteja mani pasaules čempionātā apvienoja vienā trijniekā ar Viktoru Žluktovu no ACSK un Sergeju Kapustinu no Kriļja Sovetov. Kad treneri Viktoru Tihonovu pārcēla uz ACSK, viņš šo trijnieku izveidoja tur. Teica man: nāksi, spēlēsi kopā! Es piekritu.
Vai jums vispār prasīja, ar ko jūs gribētu spēlēt kopā?
To man ir prasījis tikai vienreiz PSRS izlases treneris Boriss Kulagins 1977. gadā. Man bija rokas trauma, nevarēju nūju turēt. Teicu, ka nebraukšu uz pasaules čempionātu, roka sāp, nevaru paspēlēt. Kulagins teica: nē, tu brauksi, jo tu ar vienu roku spēlē labāk nekā pārējie ar divām. Līdzi tika paņemts speciāls dakteris ar īpašu aparātu, pēc katras trešdaļas man ņēma sāpes nost, lai es varētu noturēt nūju.
Kulagins man tad prasīja, ar kuriem gribu izlasē spēlēt kopā. Ar ko gribēt? Es jauns, bet tur tādas zvaigznes – Maļcevs, Harlamovs, Jakuševs… Izvēlējos vienaudžus.
Kad Tihonovs aicināja uz Maskavu, jūsu attiecības vēl bija gludas vai jau bija saasinājumi?
Tur visādi gāja. Vienu dienu asas, citu dienu gludas. Rīgā spēle, pirms treniņa mums no rīta iesildīšanās, es vārtsargam Bistrovam iemetu ar ripu pa galvu, pārsitu. Tihonovs mani aizvelk uz ģērbtuvēm un sāk sist. Es viņu turu aiz rokām, bet nevaru jau trenerim sist pretī. Turu viņu un saku: beidz, tā gadījās, nomierinies. Vakarā viņš mani uz spēli lika tik un tā. Tāds ir sports.
Vai Tihonova rīcība bija puslīdz paredzama, vai viņš jūs ir arī pārsteidzis?
Bieži pārsteidza. Notiek sapulce – Balderis vainīgs, ka nav iemetis divus vārtus vai atdevis divas piespēles. Visas sapulces sākās ar manis apspriešanu. Kad vēl spēlējām pirmajā līgā, spēle Minskā ar turienes Dinamo. Tur viesnīcā parkets uzlikts un svaigi nokrāsots. Es pa to noeju. Vakarā sapulce – kurš vainīgs, kurš pa parketu nostaigājis? Atkal Balderis! Četrdesmit minūtes maļ vienu un to pašu – kurš vainīgs. Un tā ik pa laikam.
Kāpēc Tihonovam bija tāda attieksme pret jums? Viņš gribēja jūs audzināt, lauzt, vai arī viņam bija kāda personiska nepatika?
Viņš gribēja būt pārāks, un es nepakļāvos.
Bet iztikt bez jums viņš acīmredzot nevarēja.
Laikam. Spēlētājam jau treneris ir jāklausa.
Ja jūs būtu treneris, jūs varētu trenēt tādu kā Balderis?
Ir jāatrod kāds kopsaucējs, lai būtu labi abiem un arī komandai.
Vai Tihonovs jūs trenēja pareizi?
Domāju, ka pareizi, ja jau tik ilgus gadus nospēlēju un tādu sportisko formu uzturēju. Tajā laikā jau spēlētāji parasti tika ātri norakstīti.
Valdis Valters ne bez gandarījuma stāsta, ka viņam basketbolista karjeras gados ir izdevies izvairīties no lielām traumām. Jums laikam ir bijis līdzīgi?
Jā, var piekrist Valdim.
Jo lielāka meistarība, jo mazāks traumu risks?
Tev ir jābūt meistarīgam, izveicīgam un jāparedz spēles momenti jau uz priekšu, jāpārredz laukums.
Basketbols arī ir traumatisks, taču hokejā ir vēl spēka paņēmieni.
Tagad ir drusku vieglāk, tik rupji un netīri vairs nespēlē, kā agrāk spēlēja – turēja, sita.
Atceros, puikas gados man bija liels kreņķis, ka Rīgas Dinamo kā līdzīgs ar līdzīgu cīnījās ar ACSK un citām augstākās līgas līderkomandām, bet bieži vien arī zaudēja vājākām.
Tā ir pretinieka nenovērtēšana, līdz ar to nenoskaņošanās spēlei. Un bija arī neparocīgas komandas, piemēram, Voskresenskas Himik un Gorkijas Torpedo. To treneri pret Tihonovu izmantoja savādāku taktiku, un katrā komandā pāris piecinieku bija ļoti labi.
Vai Viktora Tihonova fizisko treniņu metodes, tās lielās slodzes, bija atbilstošas vai tomēr pārspīlētas?
Atbilstošas. Tagad jau visu to tāpat dara, tikai modernāk.
Tolaik prese rakstīja, ka Dinamo hokejistus Kandavas nometnē, kuru pats agrākā intervijā esat saucis par katorgu, briesmīgi dzenā.
Skaidrs, ka dzenāja. Kurš spēcīgāks, tas sportā izdzīvoja.
Kāds bija hokejistu režīms? Pīpēt, lietot alkoholu varēja?
Izlases spēlētāji Valerijs Vasiļjevs, Aleksandrs Gusevs, nu jau nelaiķi, spēles pārtraukumā pīpēja dušās, lai Tihonovs neredz. Uzdzīvot jau daudz laika nebija.
Ir leģenda, ka basketbolistiem uz paģirām rociņa mīkstāka, labāk krīt. Kā ir hokejistiem?
(Smejas.) Tāpat!
Mūsdienās treniņu procesi ir zinātniski pamatoti, ieskaitot pārtikas lietas. Latvijas izlases spēlētāji ir teikuši, ka, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem, treniņi notiek pavisam citā līmenī. Kādi jūsu karjeras laikā bija noteikumi attiecībā uz ēšanu, formas uzturēšanu vasarās? Vai tajā laikā par to, kas jāēd, vispār daudz domāja?
Nevar teikt, ka par to nedomāja. Tihonovs domāja, komandas ārsts Jānis Kvēps bija atbildīgs par uzturu. Tihonovs man aizliedza bulciņas ēst. Kandavas nometnē plus 32 grādu karstums, tev jāskrien 10 x 400 metri un tajā laikā pat ūdeni nedod dzert, Tihonovs aizliedza. Tagad sportistiem dzert ūdeni ir ieteicams, tad to nedrīkstēja – kad bija minūtes pārtraukums starp skrējieniem, varēja pa kluso aizskriet uz strautiņu, ātri iedzert un skriet atpakaļ.
Vitamīnus mums deva, Kvēps taisīja atjaunojošus dzērienus, ko spēles laikā dzert. Protams, medicīna un sports attīstās, tagad daudz kas ir citādi.
Cik lielas pauzes jūsu līmeņa spēlētājs drīkstēja vasarās ņemt?
Vienu mēnesi bija atpūta, to varēji pavadīt ģimenes lokā ar sievu un meitām. Braucu uz Jūrmalu futbolu spēlēt, sauļoties. Režīms tad bija brīvāks, bet tik un tā vajadzēja regulāri svērties, izlaisties nevarēja – jau pirmajā dienā pēc atpūtas mēneša bija nopietnas medicīniskās pārbaudes. Ja nebiji ievērojis režīmu, tas uzreiz tika konstatēts.
Neko dopingam līdzīgu hokejistiem nedeva?
PSRS izlasē deva, es atteicos. Bet tajā laikā tu jau īsti nezināji, ko tev dod. Lika špricēt, bija jāšpricējas. Teica, ka tas ir pret gripu, bet tu jau nezināji, vai tas tiešām ir pret to. Kad es vairs nespēlēju, Larionovs reiz atteicās no šprices, tur puišiem vēderā špricēja, šķiet, placentu, kā to Vācijas Demokrātiskā Republika bija darījusi.
Ar kuriem no PSRS izlases jums ir izveidojušās draudzīgas attiecības?
Ar Borisu Mihailovu, iedraudzējāmies jau pasaules čempionātā un draudzējamies joprojām. Kad pārgāju uz ACSK, pirmo nedēļu dzīvojām kopmītnēs, iesauktās par koņušņu – zirgu stalli: es ar sievu un meitu vienā istabā, duša un tualete koridorā. Pēc nedēļas Mihailovs mūs uzaicināja dzīvot pie viņa, nodzīvojām tur pāris mēnešus, līdz dabūju dzīvokli.
Arī ar vārtsargu Vladislavu Tretjaku man ir labas attiecības, ar vārtsargu Vladimiru Miškinu.
Tretjakam ir, par ko jūs cienīt. Helmuta sieva Anita.
To spēli Tretjaks vienmēr atceras, kad vien satiekamies, visiem stāsta.
Tajā leģendārajā spēlē pret ACSK 1977. gada 23. februārī jūs varējāt viņam iemest arī piektos vārtus.
Varēju. Kad izgāju viens pret vienu, gribēju taisīt to paņēmienu, starp kājām veiktu metienu, ko tagad NHL kā lielu jaunumu pasniedz. Es to taisīju jau septiņdesmitajos gados.
Kurš hokejs 70. gados bija stiprāks – padomju vai Kanādas? 1972. gadā PSRS-Kanādas supersērijas pirmās spēles rezultāts bija šokējošs – 7:3 PSRS labā.
Abi hokeji bija interesanti. Viens tehniskāks, kombinacionālāks, otrs, Kanādas, taisnāks, vairāk ar spēka spēli. Tagad tas tiek apvienots, Kanādas un Amerikas jaunie ir samācījušies no krievu hokeja, vairāk izmanto kombinācijas, savukārt Eiropas jaunie ir pārņēmuši spēka spēli no NHL.
Kāds hokejs jums patīk labāk – jūsu laika vai mūsdienu?
Viss iet uz priekšu. Manā laikā zvaigznes arī spēlēja interesantu hokeju. Tagad ir tas pats, tikai drusku ātrāk. Kombinācijās neko jaunu nevar atklāt. Nu, neasas slidas tagad nomaina uzreiz, nav jāgaida.
Vai skatītājiem interesantāka nebūtu spēle ar četriem pret četriem laukuma spēlētājiem?
Trīs pret trīs ir vēl interesantāk.
Vai ar mūsdienu fizisko sagatavotību pieci pret pieci hokejisti laukumā jau nav par daudz?
Tas paātrina tavu slidotprasmi.
Ja jūs tādu, kāds bijāt karjeras virsotnē, ieliktu mūsdienu komandā, vai jūs vēl varētu tā izslidot starp diviem aizsargiem, kā to izdarījāt, iemetot leģendāros vārtus čehiem? Vai šodienas aizsargi jūs nesamīcītu?
Domāju, ka varētu izslidot. Ka izslidotu vēl labāk.
Kuru no jaunajiem Latvijas hokejistiem esat ievērojis?
Godīgi sakot, īpaši nesekoju līdzi, tikai pasaules čempionātiem, ja Latvijas izlase spēlē, vai junioriem, ja tie kaut ko labu rāda, līdz vienpadsmitiem vakarā pasekoju, vēlāk ne. No jaunajiem man Alberts Šmits patīk, viņa spēles izpratne, slidošanas prasme, nūjas tehnika. Labs puika.
Šmits ir aizsargs. Vai bija kāds aizsargs, pret kuru jums nepatika spēlēt?
Pret visiem nepatika (smaida).
Savu pirmo tikšanos ar ledu atceraties? Jums patika uz tā kāpt?
Patika. Tēvs sētā vienmēr uzlēja kādu ledus pleķi. Pirmoreiz uz slidām mani uzlika Pārdaugavā uz Māras dīķa.
Vai tēvam, sūtot jūs trenēties vispirms daiļslidošanā, bija kāds konkrēts sportisks mērķis, vai viņš tikai gribēja, lai jūs būtu fiziski attīstīts?
Viņam bija mērķis, lai es spēlētu hokeju un lai spēlētu labi. Viņš vienmēr bija ļoti prasīgs.
Bet sākāt ar daiļslidošanu četru gadu vecumā.
Jā, uz to tēvs mani ar šokolādēm vilināja. Daiļslidošanā mani laida tāpēc, ka hokejā tik mazi vēl nevarēja trenēties. Daiļslidošanas sacensībās man vienmēr bija medaļas, trešā vieta – jo piedalījās tikai trīs puikas (smaida).
Daiļslidošana jūsu slidotprasmei kaut ko īpašu deva?
Domāju gan, ka deva, jau no četru gadu vecuma attīstīja slidotprasmi.
Intervijās gan Valdis Valters, gan jūs esat stāstījuši, ka tēvi jūs audzināja stingri. Tik stingri, ka mūsdienās par tādām metodēm droši vien atņemtu vecāku tiesības. Vai tādas metodes nāk par labu?
Nāk, vēlāk dzīvē un sportā. Auss man bija uztrenēta tā, ka sāpes nejutu, – aiz tās viņš mani cēla augšā, ja biju ko nodarījis.
Kad jau spēlējāt PSRS izlasē un braucāt uz ārzemēm, vai ar ģimeni kādreiz esat apspriedis iespēju palikt Rietumos?
Konkrēti runājuši neesam nekad. Piedāvājumi bija, bet pat domas palikt man nebija. Tie bija citi laiki, citas iespējas. Tu aizbēgsi, bet ģimene taču paliek mājās.
Jūs 37 gadu vecumā draftēja NHL, Minesotas North Stars, tas joprojām ir rekords. Ko jums nozīmēja spēlēšana NHL?
Četrus gadus biju spēlējis un trenējis Japānā. Sarakstījāmies ar ASV hokeja valstsvienības ārstu Visvaldi Nagobadu, izteicu domu, ka viņš varētu aprunāties Minesotas komandā, vai nevar tur spēlēt. Nagobads arī parunāja, un lietas aizgāja tā, ka mani ielika draftā. Gribēju pierādīt sev, ka varu tikt NHL. Sieva teica, ka es esmu nenormāls (smaida).
Ko izcils spēlētājs jūt, kad karjera tuvojas beigām? Ka gribētos spēlēt visu mūžu?
Sapņos joprojām spēlēju! Spēlēju, netieku sastāvā, zaudēju formu…
Sapņos spēlējat arī tās spēles, kas ir bijušas?
Visādas. ACSK sastāvā gribu iekļūt iekšā, skatos, kas tur spēlē…
Vai tad, kad spēlējāt hokeju, jau domājāt, ko darīsiet pēc sportista karjeras beigām?
Ko tur īpaši domāt? Ka par treneri var strādāt. To arī pamēģināju, bet tas mani neaizrāva. Tev ir 20–30 cilvēki, ar katru jārunā, katram kaut kas jāmāca. Tas nav mans.
Esmu lasījis, ka izciliem sportistiem tranzītperiods pēc karjeras beigām, atgriešanās ģimenē, ir ļoti smags. Jo līdz tam visu laiku ir dzīvots uz koferiem – atbrauc, samīļo sievu un bērnus un atkal esi prom, nepaspēj viens otram apnikt. Bet tad nāk pelēkā ikdiena, varbūt ar neskaidrību, ko tālāk darīt. Kāds jums bija šis periods?
Man tas nebija smags. Man bija laba sieva, bērni, sievasmāte un sievastēvs, kas man ļoti daudz palīdzēja. Kad atgriezāmies no NHL, man uzreiz bija piedāvājums strādāt Sporta pilī.
Kad tagad lasu dažus Kaspara Daugaviņa izteikumus, man tie nav saprotami. Mēs 11 mēnešus bijām prom no ģimenes. Tagad ir brīvs režīms. Tas ir tavs darbs, tu par to saņem labu naudu, kur problēma? Mūsu laikā, tad gan bija problēma – tev ir nometne, treniņi, spēles, tu atbrauc mājās, vēl kaut kur pa blatam ir jādabū paika, jādomā par bērniem… Tie laiki nav salīdzināmi.
Ko šobrīd dara bijusī hokeja zvaigzne, kā dzīvo?
Dzīvo ar tiesvedībām.
Ar kādām tiesvedībām?
Krustdēlam aizdevu naudu, tagad gribu dabūt aizdevumu atpakaļ, krustdēls negrib atdot. Izdomā visādus veidus, lai neatdotu, vilcina laiku, atliek tiesas, gaida, kad varbūt Balderis aizies viņsaulē un nebūs jāatdod.
Senāk, lai apliecinātu vienošanos, bieži vien pietika ar rokasspiedienu. Vai mūsdienās tāda uzticēšanās ir izplēnējusi?
Droši vien. Jā, uzticība radiniekiem mums bija; aizdošu naudu bez procentiem, viņi veidos biznesu – kurā mūs ievelk iekšā, pārdod mums arī daļas un, kā izrādās, jau no pirmās dienas domāja, kā mūs apmuļķot. Es jau ne tikai naudu aizdevu, mēs vēl nopirkām daļas no viņiem šajos uzņēmumos. Viņi vada uzņēmumu, skaitās, ka strādājam kopā, viņi saņem atalgojumu, mašīnas, izmanto darbiniekus savā labā remontos, ceļ mājas, bet mēs ar sievu un mazmeitu tikai skaitāmies dalībnieki.
Cik zinu, tā jūsu ģimenei nav vienīgā tiesvedība.
Uzņēmumā visi skaitāmies kopā, daļas ir man, sievai, mazmeitai. Pirms divarpus gadiem prasīju, lai atdod man parādu, un tad uzreiz izrādījās, ka uzņēmums strādā ar zaudējumiem, trīs gadu laikā gājis mīnusos – neraža, slikti laikapstākļi. Tagad grib atņemt daļas manai sievai un mazmeitai, izdzīt mūs no uzņēmuma ārā.
Anita. Tagad jau arī esmu iesūdzēta, par sodu tam, ka Helmuts atprasīja no krustdēla aizdevumu. Es savos gados ļoti pārdzīvoju par šīm tiesvedībām.
Kurš uzņēmums tas ir?
Ezerkauliņi agro un Ķeizarsils.
Kā vērtējat to, ka pēdējos gadus jūsu meita un mazmeita Anna tiek piesauktas medijos? Vai tā, jūsuprāt, ir organizēta kampaņa?
Negodīgi cilvēki, varētu teikt arī – bandīti, grib mazmeitu apzagt, tā es uz to skatos. Viņi ir izglītoti juristi, advokāti. Uzplijas tev, izmanto tavu uzticību un beigās grib atņemt to, kas mazmeitai likumīgi pienākas mantojumā.
Jautājums mazmeitai: jūs esat izvēlējusies studēt medicīnu. Vai tas saistīts ar jūsu tēva profilu? Kādu atceraties savu tēvu?
Anna. Ar tēvu man nebija iespējas pavadīt pietiekami ilgu laiku. Kad man bija 11 gadu, viņš diemžēl aizgāja no šīs pasaules. To laiku, ko pavadījām kopā, viņš bija vislabākais tētis, kādu vien var iedomāties: jautrs, labsirdīgs, gudrs, mēģināja nodrošināt man vislabākās iespējas. Bet medicīnas studijas izvēlējos ne tāpēc, ka tēvs bija farmācijā. Kopš bērnības man ir patikuši dzīvnieki, gribēju būt veterinārārste. Taču, apsvērusi faktu, ka, ja manā priekšā nomirtu kaķītis, man būtu ļoti bēdīgi, izvēlējos medicīnu. Man tiešām ļoti patīk bioloģija, ķīmija, anatomija, varu tās mācīties līdz vēlai naktij.
Kā vērtējat mēģinājumus iepīt jūs mantošanas procesos?
Anna. Godīgi sakot, es šajos procesos neesmu ieinteresēta. Mantojuma lietā mani ir pārstāvējusi mana mamma. Man bija citas lietas, par ko uztraukties: skola, mācības, draugi, sports. Nesaprotu, kāpēc šobrīd mani mēģina iesaistīt šajā lietā. Tiesvedībās neesmu iekļauta, mani gribēja iekļaut kā liecinieku, sūta e-pastus uz tiesu manā vārdā, vilto manu parakstu… Tas apgrūtina manu mammu, viņai tas viss jārisina. Nav patīkami, ka cilvēki visu laiku mēģina atkal un atkal darīt to pašu, kaut gan mantojums ir mans.
Tātad jums šajā procesā ne pret vienu nav pretenziju?
Anna. Man ir pretenzijas pret tiem cilvēkiem, kas šobrīd tiek tiesāti, kas sagādā problēmas manai mammai. Es šos juristus nepazīstu. Zinu, ka šobrīd tiek tiesāti Haralds Velmers un Milana Beļeviča. Daudz sliktu lietu dara Jānis Kiršblats. Mēģināt nozagt tik daudz akciju – tas tomēr ir liels noziegums.
Labā lieta ir tā, ka mamma izvēlējās pareizos cilvēkus, kuriem pārdot manas akcijas. Cik zinu, viņi kompāniju labi uztur. Palikušas tikai neaizvērtās tiesvedības pret sliktajiem cilvēkiem, un tad viss atkal būs labi un man beidzot būs miers, mana tēva kompānija ir drošās rokās.
Tātad Helmutam Balderim ir cerības uz mierīgām vecumdienām?
Helmuts. Vēl nav. Vairāk nekā piecpadsmit gadus uzticējos, piekritām arī mums pienākošās dividendes atstāt uzņēmumam attīstībai. Tagad tērējam savu naudu advokātiem, lai atgūtu aizdevumu un nosargātu savas kapitāldaļas.
Un attīstības nav?
Attīstība ir, tikai mēs neko neesam saņēmuši. Viņi saņem algu, visus labumus, bet ko mēs? Un tagad vēl mūs grib izdzīt ārā no uzņēmuma un atņemt daļas. Tas būtu pirmais tāds gadījums Latvijā, es vismaz neesmu iepriekš neko tādu dzirdējis.
Pirmā tiesa loģiski lēma, ka parāds jāatdod. Viņi pārsūdzēja tālāk. Nu, kā lai uz to raugās? Mēs krustdēlu no dzemdību nodaļas vedām mājās, bijām vedēji viņa kāzās, un, še, tev dāvana… Visu mūžu nekādās tiesvedībās nebijām bijuši. Kad man kāds paziņa prasa, kā man iet, un es pastāstu, visi brīnās, nevienam tas nav sagremojams. Mihailovs nespēj noticēt, ka Balderim var vienkārši tāpat neatdot parādu.
Atgriežamies pie hokeja. Vai tā ir, kā raksta, ka jūs nevarējāt Tihonovam piedot nepaņemšanu uz 1984. gada olimpiskajām spēlēm, kuras gan galu galā PSRS boikotēja?
Jā, un sieva arī to nevar piedot. Man jau 1976. gadā vajadzēja piedalīties Insbrukas olimpiskajās spēlēs. Atnāk izsaukums no PSRS izlases trenera Kulagina, bet man nepaziņo, tikai pēc olimpiskajām spēlēm no Kulagina uzzināju, ka izsaukums bijis, bet Rīga atsūtījusi atbildi, ka Balderis dzer un pārkāpj režīmu. Tihonovs baidījās, ka es varētu pāriet uz Kulagina trenēto komandu Kriļja Sovetov. Lai gan, kad ar Kulaginu bija saruna par iespēju pāriet uz Kriļja Sovetov, viņš teica, ka izlasē būšu neatkarīgi no tā, kurā komandā spēlēju.
Tātad Tihonovs varēja izmantot arī zemiskus paņēmienus?
Jā. Viņš bija kā čekists, acīs nekad neskatījās.
Cik pamatoti bija pārmetumi jums, kad 1980. gadā Leikplesidas olimpiskajās spēlēs zaudējāt ASV studentiem?
Vainīgs, kā vienmēr. Kāpēc zaudējām? Kā krievi saka, arī slotaskāts reizēm izšauj. Tagad jau var domāt, ko gribi, – zaudējām, un viss.
Kā ACSK izjutāt to, ka esat latvietis, nevis krievs?
Nostādīju to tā, ka runāju, kā pats gribu. Runāju ar sievu pa telefonu latviski, kāds komandas biedrs iet garām un prasa, kāpēc runāju nesaprotamā valodā.
Ko jūtat, kad braucat garām vietai, kur kādreiz bija Sporta pils?
Atmiņas par to vietu ir labas, bet dzīve taču iet uz priekšu. Tur viss bija novecojis.
Kurš ir pasaules labākais hokejists?
Veins Greckis.
Sapņos jūs turpināt spēlēt hokeju, bet vai īstenībā arī uz slidām vēl kāpjat?
Nē. Bukarts mani pagājušogad pierunāja uzspēlēt ar Saeimas deputātiem. Kādus deviņus gadus nebiju stāvējis uz slidām.
Kā bija?
Grūti. Pirmo dienu aizgāju paslidot, pāris reizes nokritu, koordinācijas vairs nav. Bet paslidoju un nākamajā dienā spēlē jau jutos normāli. Ankipāns teica, ka paņems mani uz pusslodzi Mogo komandā, ko viņš trenē. Atbildēju: nē, puiši, paldies, pietiek.