Mākslinieki atšķiras no citiem cilvēkiem, tas droši vien zināms ikvienam, kurš pazīst kādu īsteni radošu personu. Citādāka pasaules uztvere, jūtīgāka dvēsele un, kā izrādās, arī augstāks sāpju slieksnis. Jaunā pētījumā noskaidrots, ka attīstīto smadzeņu dēļ mūziķi sāpes izjūt mazāk nekā cilvēki, kuri nespēlē mūzikas instrumentus.
Nesenākajās desmitgadēs veikti pētījumi pierādījuši, ka mūzikas instrumentu spēlēšana pozitīvi ietekmē prāta spējas. Liekot abām rokām vienlaikus darīt atšķirīgas lietas, smadzenes gūst pamatīgu treniņu, kas noder dažādās citās dzīves jomās. Piemēram, sarežģītu uzdevumu risināšanā. Citi pētījumi liecina, ka nodarbošanās ar mūziku var uzlabot smalko motoriku, valodas apguvi, runu un atmiņu. Muzicēšana pat var palīdzēt aizkavēt smadzeņu novecošanu. Taču arī tie nav vienīgie ieguvumi. Dānijas zinātnieki no Orhūsas Universitātes izmērījuši, ka mūziķi sāpes izjūt citādi.
SMADZEŅU AIZSARGMEHĀNISMS
Zināms, ka sāpes parasti samazina smadzeņu aktivitāti motorajā garozā – smadzeņu zonā, kas kontrolē muskuļus. Tādējādi ķermenis cenšas pasargāt ievainoto vietu no pārmērīgas slodzes. Šīs reakcijas palīdz novērst turpmāku kaitējumu un ir kā aizsargsignāls, kas palīdz īstermiņā. Taču ilgstošas sāpes ievieš nopietnas korekcijas. Tās var samazināt tā saukto smadzeņu ķermeņa karti – vietu, kur smadzenes sūta komandas muskuļiem kustēties, lai pasargātu no pārmērīgas sāpju sajūtas.
Kā izrādās, visiem šī reakcija nav vienāda. Un izteikti izņēmumi esot mūziķi. Dānijas speciālisti pie šāda slēdziena nonāca eksperimenta rezultātā, kura ietvaros 40 cilvēkiem vairākas dienas apzināti izraisīja roku sāpes. Tas tika darīts, injicējot roku muskuļos proteīnu, kas uzlabo nervu veselību, taču iedarbības brīdī izraisa nepatīkamas sāpes. Īpaši tad, ja roka tiek piepūlēta.
Eksperimenta gaitā pētnieki mērīja dalībnieku smadzeņu aktivitāti, lai noskaidrotu, kā mainās ķermeņa karte. Mērījumi tika veikti pirms proteīna ievadīšanas, divas dienas pēc procedūras un arī astoņas dienas vēlāk.
SĀP MAZĀK
Rezultāti bija pārsteidzoši. Jau pirms eksperimenta tiem brīvprātīgajiem, kuri aizrāvās ar mūzikas instrumentu spēlēšanu, bija ļoti attīstīta un precīza ķermeņa karte. Jo vairāk stundu viņi bija pavadījuši praktizējoties, jo precīzāka un izkoptāka bija šī karte. No tā varēja secināt, ka mūziķi izjūt un pārvalda savu ķermeni ievērojami labāk nekā visi citi.
Pēc sāpju izraisīšanas nemūziķu smadzenēs ķermeņa karte saruka jau pēc divām dienām, bet mūziķu smadzenēs tā palika nemainīga. Atšķirības tika novērotas ne vien impulsu līmenī, bet arī sajūtās. Mūziķi savas sāpes aprakstīja kā mazāk nekomfortablas nekā citi dalībnieki. Tas dāņu speciālistus noveda pie secinājuma, ka labi attīstītas smadzenes piešķir plašākas sāpju kontrolēšanas spējas. Proti, saņēmis informāciju par savainojumu, cilvēks šķietami spēj izvēlēties, cik spēcīgus atgādinājumus par to vēlas izjust turpmākajās dienās.
«Protams, tas nenozīmē, ka mūzika ir līdzeklis pret hroniskām sāpēm. Taču tas mums parāda, ka ilgstoša apmācība un pieredze var ietekmēt to, kā mēs uztveram sāpes. Tas ir aizraujoši, jo varētu palīdzēt saprast, kāpēc daži cilvēki ir izturīgāki pret sāpēm nekā citi, kā arī to, kā varam izstrādāt jaunas ārstēšanas metodes tiem, kas dzīvo ar sāpēm,» portālā The Conversation raksta viena no darba autorēm Anna Zamorano no Orhūsas Universitātes.