Atviegloti uzelpot?

Eiropas Komisija jau vairākus gadus klauvē pie Rīgas durvīm, atgādinot, ka mums gaisā par daudz putekļu. Tā nav tikai zaļo problēma, un Latvija ar savu sniegumu nav unikāla. Tas kaut kādā mērā ir saistāms ar labklājības pieaugumu. Visā pasaulē novērojama tendence: aizvien mazāk cilvēku mirst no caurejas, kas radusies slikta dzeramā ūdens dēļ, bet aizvien biežāk cilvēki cieš no piesārņota gaisa. 

Ko mēs zinām

Latvijā līdzīgi kā citur Eiropas Savienībā tiek veikts gaisa kvalitātes monitorings – ir virkne dažādu rādītāju, kas tiek mērīti ik dienas. Slāpekļa oksīds, sēra dioksīds, oglekļa monoksīds, benzols, benzpirēns, ozons un cietās daļiņas, kā arī svins uz cietajām daļiņām. Latvijas Universitātes asociētā profesore Iveta Šteinberga stāsta, ka lielākoties pēdējos pārdesmit gados vērojama pozitīva tendence: piesārņojums samazinās. Tas saistāms gan ar tehnoloģisko attīstību (braucam ar labākiem auto; ražojam ar modernākām ierīcēm; ar bīstamām vielām strādājam, ievērojot vismaz kaut kādus piesardzības pasākumus), gan stingrākiem likumdošanas aktiem (Eiropas Savienībā nevar lietas darīt, kā nu pagadās). Tomēr ar cietajām daļiņām jeb putekļiem gan mums iet kā pa kalniem, un nereti to koncentrācija atmosfērā ir pārāk augsta. 

Latvijā tiek mērīta divu veidu cieto daļiņu koncentrācija: to, kuru izmērs ir mazāks par 10 mikrometriem (PM 10), un to, kuru izmērs ir mazāks par 2,5 mikrometriem (PM 2,5). Kāpēc ne lielāku? Tieši šie mazie krikumi ir gana sīki, lai iekļūtu cilvēka plaušās un tur darītu dažādus grēku darbus. Pirmkārt, šīs daļiņas mehāniski kairina, kutina gļotādu. Otrkārt, uz šiem putekļiem nosēžas dažnedažādi metāli, kas var būt toksiski. 

Šobrīd monitorings uzrāda, cik daudz minēto putekļu gaisā parādās 24 stundu laikā. Mērīšana notiek šādi: ir aparāts, kas sūknē gaisu. Aparātā ir filtrs (ar 10 vai 2,5 mikrometru lieliem caurumiem). Reizi dienā filtrs tiek izņemts un tur esošie putekļi nosvērti. Ir zināms, cik daudz gaisa ticis izsūknēts šajās 24 stundās. Tā var aprēķināt vidējo putekļu koncentrāciju gaisā pēdējā diennaktī. Tas gan arī nozīmē, ka nav zināms, kurā laikā gaisā ir vairāk putekļu, bet kurā – mazāk. Iveta Šteinberga SestDienai atzīst: ja būtu neierobežoti naudas resursi, vērtīgi būtu šo rādītāju noskaidrot biežāk – teiksim, ik pēc stundas. Tā būtu svarīga informācija! Piemēram, ja mēs redzētu, ka kādā vietā visu dienu gaiss ir tīrs kā Sprīdīša sirds, bet tieši piecos pēcpusdienā pēkšņi ir milzīga putekļu koncentrācija, pirmkārt, mēs zinātu, ka ap pieciem labāk neiet ārā (sevišķi tiem cilvēkiem, kam jau ir kādas elpošanas ceļu slimības). Otrkārt, mēs zinātu, ka jāmeklē, kas tieši šajā laikā katru dienu apkārtnē notiek. Jāmeklē, līdz atrod piesārņojuma avotu, un jāgādā, lai tas labotos. Diemžēl šobrīd mēs tik detalizēti neko pateikt nevaram – zināms tikai tas, cik putekļu savācas diennakts laikā. 

Ja būtu iespēja, Šteinberga labprāt arī pētītu dažādu metālu koncentrāciju gaisā pēc svētku uguņošanas. Viņa ir pārliecināta, ka krāšņos, krāsainos zīmējumus debesīs nav iespējams izveidot bez atmosfēras piesārņošanas ar metāliem. Šobrīd tiek fiksēts svina daudzums uz putekļu daļiņām, bet arī šo rādītāju izmēra reizi diennaktī. Līdz ar to mēs nevarētu uzzināt, vai koncentrācija tieši salūta laikā vai uzreiz pēc tā ir bīstama. Tādā ziņā nemaz nav slikti, ja šogad nenotiks 18. novembra salūts – to atjaunot varētu tad, kad būs iespējams nomērīt tā ietekmi uz gaisa kvalitāti.