Iegrožotais stāvdrāzis

Apmēram pirms 15 gadiem man bija apnicis, ka staigāšana pa pilsētas centru aizņem tik daudz laika. Tā es kaut kur dabūju skrejriteni. Toreiz neviens par tā darbināšanu ar elektrību nesapņoja, bija jāiztiek tikai ar savām kājām. Visbiežāk – ar vienu kāju, kas aktīvas ''mīšanās'' rezultātā ieguva Švarcenegera līmeņa muskuļus. Dažus mēnešus paminos, bet tad atmetu ar roku (vai kāju), jo manos ikdienas maršrutos bija tik daudz bruģētu ielu, ka nekāda prieka no braucieniem nebija. Zobi ārā gluži nebira, bet rokas drebēja vēl pusstundu pēc nokāpšanas no skrejriteņa.

Taču pirms dažiem gadiem tie atkal parādījās ielās. Tikai šoreiz – lielāki, ar nopietnākām riepām un ar elektromoto­ru. Elektriskie skrejriteņi! Vairāki komer­santi sāka piedāvāt šādu transportlīdzek­ļu nomu, neliekot klientam neko plānot: paņem, aizbrauc, atstāj tad, kad ienāk prātā.

Teorētiski ar tādu rīku var nobraukt neierobežotu distanci, ja vien ir kur uzlādēt, bet pamatā tie paredzēti dažu kilometru veikšanai.

Atšķirībā no brauk­šanas ar velosipēdu ar šādu skrejriteni nav jāminas, līdz ar to var braukt arī neērtā vakarkleitā. It kā ideāls braucamlī­dzeklis, ja negribas kustēties, bet gribas braukt klusām. Tomēr līdz ar to parādīša­nos ielās radās arī ne mazums problēmu – pirmām kārtām jau saistībā ar drošību. Vai tās šo gadu laikā beidzot ir atrisinā­tas? Vai arī vismaz tiek risinātas?

 
Kur veselais saprāts?

Cilvēkiem patika skrejriteņi, un braucēju kļuva vairāk un vairāk. Viņu kļuva tik daudz, ka tos jau varēja pamanīt. Jaun­vārdu veidotāji negulēja, un skrejritenim tika radīts arī skanīgs sinonīms. To var saukt par stāvdrāzi. Vārds ietver to, ka pārvietošanās notiek stāvus, kā arī to, ka tā ir ātra.

Neizbēgami radās arī konflikti, jo daļa braucēju sāka uzstādīt personīgos ātruma rekordus, traucoties pa ietvēm un tādējādi apdraudot ne tikai sevi, bet arī gājējus. Daļa pārgalvīgi manevrēja starp automašīnām, kas arī sevišķi satiksmes drošību neuzlaboja.