Ar šo rakstiņu riskēšu būt viens no tiem ļaunajiem cilvēkiem, kas pēdējās svētās augusta dienas sarucina ar izteikti rudenīgu noskaņu piesaukšanu, līdzīgi kā lielveikala viducī sabīdot kaudzes ar burtnīcām un mugursomām.
Bet ir arī labā ziņa. Latvijas teātri ir sagatavojuši brīnišķīgu iespēju patverties un nomukt savā teritorijā. Formālu vai konjunktūrisku izrāžu – produktu, par kuriem neviens personīgā līmenī neatbild, – sezonas repertuāru pieteikumos ir maz. Var just, ka teātriem spīd acis un niez rokas ķerties klāt. Tāpat var just arī veselīgu radošu konkurenci un sacensību. Aiz katras izrādes pieteikuma pulsē radošās grupas personiska kaislība, iemesls, kāpēc ir izvēlēts tieši šis un ne cits materiāls. Lai kāds būtu radīts katra teātra sezonas tematiski metaforiskais ietvars – vai tās būtu kvēlas ugunis vai stāsti par sievietēm vai vīriešiem, vai latviešu autoru jaundarbu salūts, vai teātri sola «sist ar jūtīgumu», vai trāpīt laikmeta ētisko izvēļu epicentrā –, ir skaidrs, ka kaut ko no visa varēs atrast katrā teātrī.
Latvijas teātra radars šobrīd ir ass un precīzi mērķēts un pa īstam izjūt savu senseno lomu – spēt gan gaišredzīgi un reflektējoši uztvert sarežģītus procesus sabiedrībā un laikmetā, runāt par cilvēka individuālo atbildību sarežģītu kolīziju brīžos, gan pētīt cilvēku psihi un psiholoģiskos pārdzīvojumus individuālā līmenī un saistībā citam ar citu (jo neba tā sabiedrība sastāv no koka klucīšiem), un tad, kad tas viss kļūst nedaudz par sarežģītu un nospiedošu, atgādināt skatītājam arī savu mūžseno nerra dabu, sniedzot mierinājumu caur spēles vieglumu, prieku un dullošanos. Latvijas teātris kopumā piedāvās gan domāt, gan just, gan justies neērti provokācijas zonā, gan tapt nomierinātam un dvēselē silti sasegtam savējo kopībā. Jeb, citiem vārdiem, šosezon piedāvājumā ir atrasts labs līdzsvars.
Teātri aicina doties līdzi gan intīmi emocionāliem stāstiem, kāds, piemēram, būs horeogrāfes un režisores Kristīnes Brīniņas autordarbs Liepājas teātrī Pasaulē lielākais spēks, kurā viņa sadarbībā ar biedrību Dr. klauni stāstīs par slimnīcas klaunu dziedinošo iedarbību. Iemesls bijis ļoti personisks – kovidlaikā atrodoties slimnīcā ar meitiņu, skatoties pa logu uz klauna dauzīšanos pagalmā, bērns pasmaidījis un tas tobrīd šķitis kaut kas tik milzīgs. «Klauna sarkanais deguns ir pasaulē mazākā maska,» saka Kristīne Brīniņa, kura jaunajā sezonā kļūs par Liepājas teātra štata horeogrāfi. Intīmu tēmu ieviļņotu autordarbu Kurtuvē veidos arī Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe – Vai tu atceries, kā piedzima mana vecmāmiņa?.
Otrā skalas galā Dailes teātra Lielās zāles mērogā un tēmās ambiciozie iestudējumi – vispirms pēc veiksmīgās un starptautiskus panākumus nesušās sadarbības Rotkho iestudējumā ar savu zinātnes triloģijas otro daļu atgriežas starptautiski atzītā teātra autoritāte – poļu režisors Lukašs Tvarkovskis. Turpinot strādāt ar totālu teātra un kino izteiksmes līdzekļu saplūsmi, Dailes teātrī tiek veidots līdz šim vērienīgākais iestudējums par nākotnes pravietojumiem, kas ir neticami trāpīgi un ietekmē mūsu dzīvi tieši šobrīd. Izrāde ievedīs mākslīgā intelekta testa radītāja angļu matemātiķa un loģiķa Alana Tjūringa dabiskā un mākslīgā intelekta atklājumos Otrā pasaules kara laikā, atšifrējot nacistisko spēku ziņas. Orākuls ir iekļauts prestižās Rūras triennāles programmā.
Savukārt jaunais režisors Toms Treinis pēc veiksmīgās lielformāta debijas Valmieras teātrī ar Burvju kalnu iestudēs izrādi Dailes teātra Lielajā zālē – Mariusa fon Maienburga Nachtland pieskarsies nervus un ētiskās izvēles kutinošam jautājumam, ko darīt, ja, pēc tēva nāves revidējot ģimenes māju, atrodat noputējušu amatiergleznu – ainiņu no XX gadsimta sākuma Vīnes, kuru parakstījis Hitlers. Par individuālas personības izdarītu izvēļu ietekmi uz vēstures gaitu vēstīs arī režisora Reiņa Suhanova iestudējums Valmieras teātrī, iestudējot Ronalda Kītona lugu Čērčils, titullomā – Tālivaldis Lasmanis.
Šī būs ļoti interesanta sezona, jo taps reti liels skaits Latvijas autoru oriģināldarbu, tiks dramatizēta arī jau esošā proza, sākot no Jaunsudrabiņa Aijas līdz Janas Egles Stāstiem. Šosezon iezīmējas dziļa inteliģence un erudīcija literārā materiāla izvēlē, sākot jau no Leļļu teātra, kas savedīs kopā ar tādiem augstas raudzes rakstniekiem kā Andruss Kivirehks, Kitija Krauzere un Jans Ekholms.
Kas vēl? Jaunie nāk! Elmāra Seņkova dramatisko aktieru kurss ir aizgājis tautās, t. i, teātros. Jauna paaudze ienāk arī scenogrāfijā un mūzikā, video un skaņu dizainā.
Vēl – Blaumanis nevaid miris. Inese Mičule iestudēs Ļauno garu (Valmieras teātrī) un Ugunī (Nacionālajā teātrī). Valmieras teātrī sezonas noslēgumā taps jauna Skroderdienu Silmačos interpretācija Elmāra Seņkova režijā.
Šajā vietā ir jāliek trekns «u. c.», bet jāuzsver, ka tas nenozīmē, ka neminētajiem darbiem nepiemīt «u. c.» kvalitāte. Šī nelielā ceļveža spēkos nav minēt visu Latvijas teātru visas intriģējošās ieceres. Tālāk vēl daži subjektīvi orientieri.
FESTIVĀLI
Liepājā pēc teātra mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa iniciatīvas pirmoreiz notiks teātra festivāls Teātris tuvplānā (21.– 24.08.). Būs skatāmas izrādes no Latvijas, Lietuvas un Polijas.
Rīgā, Ķemeros, Valmierā un Daugavpilī ar 30 gadu jubilejas jaudu teātra izpratni paplašinās starptautiskais teātra festivāls Homo novus (3.–14.09.).
TRAĢĒDIJAS RENESANSE
XX gadsimts pasludināja, ka traģēdijas žanrs mākslā ir miris, neiespējams. XXI gadsimta šodienas mākslinieki vismaz teātrī arvien mērķtiecīgāk vēlas aizklauvēties līdz tam no jauna. Acīmredzot laika, uzmanības un jēgas mēroga ziņā tik sasmalcinātais dzīvesstils ir radījis nostalģiju pēc traģēdijas žanra un teātra māksliniekiem gribas pretoties «sakapātas sliekas dzīvei» (Ojārs Vācietis), savākties pašiem kodolā un aicināt arī skatītāju pieslēgties monolītākam, viengabalainākam laika plūdumam.
Nacionālais teātris sezonu sāks ar Raiņa Induļa un Ārijas iestudējumu. Režisore Indra Roga ir iecerējusi veidot laikam nepietuvinātu balto traģēdiju, kas sitīs ar jūtīgumu. Katrā izrādē, sēžot zālē starp skatītājiem, stereoefektu radīs Valsts akadēmiskā kora Latvija dziedātāji!
Daugavpils teātrī sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdiju Hekabe iestudēs Tatjana Bogdana (Francija) un Trojas valdniece runās latgaliski.
Valmieras teātrī režisors Reinis Suhanovs iestudēs Eiripīda Mēdeju ar pagājušās sezonas Gada labāko aktrisi Māru Menniku titullomā.
NO ČĒRČILA LĪDZ RĪTIŅAM
Taps iestudējumi par slavenām personībām – Vinstonu Čērčilu, pavāru Mārtiņu Rītiņu, dziedātāju Mārtiņu Freimani, bijušo sevišķi smagu noziegumu izmeklētāju Ritu Aksenoku.
ĪPAŠI INTRIĢĒJOŠI
Jaunajā Rīgas teātrī Lāčplēša ielā 25 ar Dona Kihota iestudējumu atgriežas Ādolfs Šapiro! «Poētiska izdoma vai ikdienas proza? Brīnišķīgs neprāts vai pie zemes velkošs saprāts? Atgrūšanās un savstarpēja ietekme. Dona Kihota un Sančo Pansas stāsts izgaismo dzīves teātri un teātra dzīvi. Šajā gaismā ir skaidrāk saredzama mūsdienu pasaules mētāšanās starp vientuļnieku cēlajiem nodomiem (tie vienmēr ir naivi) un samierināšanos ar realitāti, šo rūgto pieredzi,» savu ieceri piesaka Ādolfs Šapiro. Galvenajā lomā – Kaspars Znotiņš, kurš, šķiet, ir dzimis, lai nospēlētu donu Kihotu (kā arī visu citu).
Nacionālajā teātrī kopdarbā ar jauno režijas cerību (un apsolījumu) Matīsu Kažu kā aktieris elitāras zēnu skolas skolotāja ādā debitēs dzejnieks Kārlis Vērdiņš.
Režisors Alvis Hermanis veidos leģendārās filmas Ābols upē turpinājumu teātra valodā – Ābeļziedi upē. Lomās – Ivars Kalniņš un Agate Krista.
Režisors Matīss Kaža Jaunajā Rīgas teātrī veidos izrādi pēc Pītera Bruka un Marī Helēnas Estjēnas lugas The Valley of Astonishment/Izbrīna ieleja motīviem. Izrāde par dievišķā meklējumiem neparastajā. Par cilvēka smadzeņu savādo dabu un ļoti savādu atcerēšanos. Tas būs veltījums izcilajam un ar Latviju saistītajam režisoram Pīteram Brukam viņa simtgadē, apvienojot sūfiju mitoloģiju, muzikalitāti un pētījumus par īpatnēju fenomenu – sinestēziju. Vizuālā dramaturģija – Reinis Dzudzilo, komponiste – Elīza Dombrovska. Lomās – Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Gerds Lapoška.
Dramaturgs un topošais režisors Gusts Ābele Nacionālajā teātrī iestudēs savu debijas izrādi – Klusums un troksnis, pēc direktora Māra Vītola pasūtījuma, uzrakstot turpinājumu savam debijas romānam Pasaulē mīļākais klusums.