Sestdiena, 8. septembris? Vēl pirms 15 līdz 20 gadiem nevienam nebūtu šaubu, ko tas nozīmē, – dzērveņu lasīšanas sezonas atklāšana. Dzērvenes ir pēdējās ogas, kas sezonā nogatavojas Latvijas mežos. Visprecīzāk par to, kādas ogas tobrīd mežā atrodamas, bērnībā gan mums ziņoja nevis kalendārs vai sociālie tīkli, bet Ilgvars. Kad gar ceļa galu varēja dzirdēt gumijnieku šļūkāšanu, bija skaidrs – tas ir viņš. Un, tā kā mēs bijām bērni, tad neskaitījās nepieklājīgi caur ceriņiem lūrēt un pēc tam par Ilgvara spaiņu krāsu ziņot mammai un vecmammai. Skaidrs, ka ik gadu bija jāiet uz mežu ogās. Sajūta, ka tas ir neizbēgami, bija vēl ilgi pēc tam, kad vairs vasarās laukos nedzīvojām, un lētāk, ja klāt rēķina arī benzīna izdevumus, būtu bijis ogas nopirkt tirgū.
Šodien ogošana ir dažādojusies. Var lasīt, lai būtu tie slavenie pašu gatavotie ievārījumi un pilna saldētava. Var lasīt arī prieka un plezīra pēc. Iespēju salasīt kādu krūzīti ogu piemājas norā vai izcirtumā piedāvā pat dažādas viesu mājas laukos. Bet vēl ir iespēja ogojot papildus nopelnīt.
Centrālās statistikas pārvaldes rīcībā nav daudz datu, kas ilustrē ogošanas un ogu pārstrādes industrijas apjomu. Ir ziņas par brūkleņu, melleņu un lielogu dzērveņu eksportu (skat. tabulu). Bet kā ar patēriņu pašu mājās? Gan svaigā, gan saldētā veidā meža ogas vairāk patērē laukos dzīvojošie. 2016. gadā vidēji katrs iedzīvotājs apēdis 1,03 kg svaigu savvaļas ogu, taču, sadalot pa reģioniem, laukos vidēji tie ir 1,18 kg, bet pilsētā – 0,97. Saldētā veidā vidēji patērēti 450 grami ogu, un atkal – pilsētnieku vidū šis rādītājs ir mazāks – 360 gramu, bet laukos – 630 gramu. Protams, daļa ogu arī tiek pārstrādātas. Taču šoreiz SestDienu interesē ne tik daudz ar ogošanu saistītie biznesi un makroekonomiskie rādītāji, cik cilvēku stāsti – kāpēc ogot, kāda jēga un labums?
Virziens – Meņģele
Kad tviterī mēģinu noskaidrot, kur tad atrodami īsti rūdīti ogotāji, kas lasa daudz un arī citiem, vairāki ieteica braukt uz Meņģeli. Varēja manīt pat sūrošanos, ka pie Meņģeles ogotājiem jau rindas, nevarot vairs pasūtīt savu ogu spainīti. Noteikti tā nav vienīgā vieta Latvijā, kas vasarā drusku saslimst ar ogu trakumu. Taču šoreiz redakcija nolēma ļauties zīmēm.
Jāatzīst, ka doties uz Meņģeli ir labi arī tāpēc, ka jau pats ceļš, ja vien nemeklē vieglāko un gludāko, ir bezgala skaists. Cauri majestātiskai ozolu alejai, blakus Ogres upei tas līkumo garām lauku mājām, kas katra kā konfekte. Tiem, kam patīk klaigāt, ka laukos ir postaža un sapuvušas mājas, vajag uz laukiem arī aizbraukt. Baumo, ka, piemēram, konkrētā ozolu aleja ir garākā Latvijā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!