Runājot par latviešu karikatūru, mūsu izcilākais humorists Andrejs Skailis (1927–2012) reiz teica, ka tautā populāri ir bijuši trīs karikatūristi: ulmaņlaikos un vācu laikā Ernests Rirdāns, pēc tam Gunārs Bērziņš un atjaunotajā Latvijā Ēriks Ošs. Kopumā Skaiļa vērtējumam gandrīz vai var piekrist, tomēr, laikam ritot, arvien skaidrāk izceļas viss 1957. gadā dibinātā un padomju okupācijas gados ārkārtīgi populārā humora un satīras žurnāla Dadzis karikatūristu plejādes "zelta sešnieks". Dadzī savas karikatūras ir publicējuši gan Latvijas glezniecības klasiķi Boriss Bērziņš un Indulis Zariņš, gan ulmaņlaiku laikraksta Jaunākās Ziņas populārās Burbuļmātes autors Jānis Dreslers, kuru Skailis varbūt aizmirsa pieminēt īpaši populāro skaitā, gan 60. gados slavenā tēla Hugo Diega "mamma" Mirdza Ramane, gan tādi spoži mākslinieki kā Māris Bišofs, Gunārs Cilītis, Aleksandrs Stankevičs, arī Edgars Rusmanis, Dainis Breikšs, Vilis Zaķis, Ilmārs Dzerko, Normunds Zvirbulis, Adrians Mukāns, Agris Liepiņš, Normunds Lācis, Tamāra Sergijenko, Ludmila Bulikina... Tomēr Dadža "zelta sešnieks" gan žurnālā pavadīto gadu un publicēto karikatūru skaita, gan spilgtā stila un popularitātes ziņā ir Gunārs Vīndedzis, Edgars Ozoliņš, Gunārs Bērziņš, Uģis Mežavilks, Ēriks Ošs un Imants Melgailis. No šā sešnieka Dadža atjaunošanu 2005. gadā sagaidīja divi – Ēriks Ošs, kuram 13. martā apritēs 91 gads, un pats liriskākais no sešiem – Imants Melgailis. 26. janvārī Melgailis svin 95 gadu jubileju!
Lepojās ar līniju
Kad dažas dienas pirms jubilejas SestDiena apciemo mākslinieku un es vaicāju, kā jūtas humorists 95 gadu vecumā, Melgailis atsaka: ja būtu jaunāks, justos labāk. "Grūti pat parakstīt, roka trīc. Agrāk tieši ar to lepojos, ka man bija droša līnija." Un piebilst: simtreiz vieglāk būtu, ja kāda sieviete būtu rados. "Mums nav absolūti nevienas." Jubilejā pāris draugu tiekot gaidīti. Ar bijušo Dadža kolēģi Ēriku Ošu gan tagad neesot kontaktu. Izvilcis vienu mapi no kaudzītes blakus gultai, Melgailis rāda savus senākus zīmējumus, kas vēl mājā palikuši (dažu labu ik pa laikam kāds nopērkot). Kad saku: šajā karikatūrā jums dāmai pupi iznākuši gandrīz kā Edgara Ozoliņa zīmēti, meistars pasmaida. Savulaik viņam esot bijusi teorija, kāpēc Dadža tirāža (padomju gados tas iznāca divas reizes mēnesī) strauji kritās atmodas laikā – tāpēc, ka žurnāls sācis publicēt karikatūras par padomju gados aizliegto seksa tēmu, un tādas bērniem vairs nevarēja rādīt.
No šīs teorijas izriet, ka Dadža auditorijas lielākā daļa ir bijuši bērni līdz 14–16 gadu vecumam. Atceroties savus pusaudža gadus, varu tikai apliecināt, ka es tad Dadzi tiešām skatījos – tieši skatījos, jo lasīt tur varēja tikai Skaiļa gabalus, kuri nebūt nebija atrodami katrā žurnāla numurā, un vēl priekšpēdējās lapas rubriku Kas tik viss nenotiek pasaulē. Toties iecienītāko karikatūristu darbi gan bija katrā numurā. Politika tiešām Dadzī bija tabu tēma, ja vien ar to nesaprot amerikāņu un pārējo imperiālistu lamāšanu, bet teikt, ka karikatūrās nebija mājienu par otru Padomju Savienībā aizliegto tēmu – seksu, laikam tomēr būtu pārspīlējums (galu galā seksa pilnas bija arī toreiz ļoti populārās tāda pārliecināta komunista kā dāņa Herlufa Bidstrupa zīmējumu sērijas).