Mūsdienās par klasiku jau kļuvis gan treneru, gan sportistu, gan žurnālistu izteikums, ka "basketbolu (futbolu, hokeju) prot spēlēt visi". Gruzijas uzvara pār Spāniju, Francijas zaudējums Izraēlai, Bosnijas un Hercegovinas panākums spēlē pret Grieķiju, arī Polijas uzvara pār Slovēniju vairāk vai mazāk pretendē uz ja ne sensāciju, tad vismaz diezgan liela pārsteiguma statusu. Jāņem gan vērā, ka tas ir tikai grupu turnīrs, kurā acīmredzamajiem favorītiem ir tiesības pat ne uz vienu, bet arī diviem klupieniem, kas šā vai tā neliegs viņiem piedalīties izšķirošajās spēlēs.
Tāpat pašlaik novērojama tendence, ka komanda, atrodoties vadībā pat ar 20 punktu pārsvaru, to paspēj izsēt un sarūpē sev ļoti nervozu spēles galotni, kurā par uzvarētāju kļūst pretinieks. Iepriekš šādu gadījumu un negaidītu pavērsienu spēles gaitā bija krietni mazāk un parasti uzvaras guva tie, kuri skaitījās spēcīgāki uz papīra, proti attiecīgajā laika periodā dominējošās izlases vai komandas. Taču pa kādai sensācijai laiku pa laikam gadījās, turklāt reizēm ar skandāla piegaršu.
MINHENES TRĪS SEKUNDES
Kopš 1936. gada Berlīnē, kad basketbols tika iekļauts olimpisko spēļu programmā, par uzvarētājiem bija kļuvuši tikai un vienīgi ASV spēlētāji – pat neraugoties uz to, ka uz olimpiskajām spēlēm nedrīkstēja sūtīt rūdītus profesionāļus un nācās aprobežoties ar studentu izlases komplektēšanu. Viss liecināja, ka arī 1972. gadā Minhenē amerikāņi kārtējo reizi varēs kārt kaklos zelta medaļas un, stāvot uz pjedestāla augstākā pakāpiena, dziedāt valsts himnu The Star-Spangled Banner.
Tolaik spēlēs piedalījās 16 valstu vienības, un tikai divas no katras apakšgrupas ieguva tiesības cīnīties par medaļām. ASV izlase līdz izšķirošajiem mačiem nokļuva vairāk nekā pārliecinoši, gūstot septiņas uzvaras un sakrājot +230 punktu bilanci. Otrā apakšgrupā dominēja
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. - 11. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!