"Vīri laivā ritina striķus. Andris tikām ieklunkšķina zaptsūdeni. Šodien viņš braucot kā tūrists, jo labā roka ir beigta. Cūku roze, tā ārsts teicis. Dakterējama vai nu ar antibioti - kām, vai šņabi. Andris izvēlējies pēdējo, un nu tā kā maķenīt slāpst."
Savulaik no tankkuģa Preiļi nākusī glābšanas laiva ir prāvāka nekā citas. Pašreizējie saimnieki to nopirkuši par sešsimt latiem, vēl otrtik pielikuši klāt, lai dabūtu līdz braukšanai jūrā. Trīs mēnešus strādājuši kā zvēri, no bortiem nokasījuši vismaz piecpadsmit krāsu kārtu. Nu vīri rēķina, ka tūkstošus trīs viņi par šo laivu varētu dabūt, ja gribētu pārdot. Pulksten astoņos migla vēl bija tik liela, ka vīri neriskēja mest plekšu vadus un turpināja sarunas. "Par to, kā viņvasar pēc lībiešu svētkiem viens pārītis laivā tikām mīlējies, kamēr aizpūsts jūrā." Divdesmit metru dziļumā sākas zveja, bet lomi paknapi. "Zivis bendē kanalizācija no Rīgas un prezervatīvi no Ventspils, uzskata zvejnieki. Tomēr met atkal un spriež, ja laimētos kāds pustonnīgs loms, tad gan būtu bagāti…"
Neviena cita Latvijas teritorija nav no padomju režīma cietusi tādā apmērā kā Lībiešu krasts, intervijā SestDienai saka lībiešu dzejnieks Valts Ernštreits. Liepājas, Ventspils un Talsu rajonu piekrastes josla bija PSRS "pogranzona" – robežjosla, kurā nedrīkstēja uzturēties bez speciālām caurlaidēm, bet peldēties jūrā drīkstēja iet tikai ciemu teritorijā noteiktās stundās, un, ja ieradies vēlāk vai aizgāji tālāk par atļautajiem metriem, robežsargu bobiks bija klāt.
Varētu domāt, ka nav ļaunuma bez labuma – tāds kā rezervāta režīms, kolonisti no visas plašās Padomju Savienības iekšā negāžas. Tomēr šāds režīms bija kopumā saudzējošs tikai attiecībā uz dabu (ceļā no Mazirbes uz Kolku, tolaik vēl neasfaltētā, biežāk varēja ieraudzīt medni sēžam ceļa vidū nekā auto - mašīnu braucam). Vietējiem iedzīvotājiem tika aizliegta zvejniecība, un, tā kā lauksaimniecībai zeme bija par liesu, Lībiešu krasta iedzīvotāji, darbu meklējot, izklīda pa Latviju, un zeme palika tukša.