Kurš gan nebūs dzirdējis minam Kristjāņa Ķergalvja vārdu? – vaicāja nekrologs 1936. gada 31. marta laikrakstā Brīvā Zeme, pieminot 29. martā mūžībā aizgājušo vīru, mūrniekmeistaru, vienu no lielākajiem latviešu būvuzņēmējiem Krišjāni Ķergalvi (1856–1936). Šodien, tātad 90 gadu vēlāk, pamatotāks šķiet pretējs apgalvojums, kā to izsaka vēsturnieks Jānis Šiliņš grāmatā Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi. Protams, pavisam zudis no piemiņas nevar būt būvuzņēmējis, kura daudzo celto namu skaitā ir tādas ēkas kā Latvijas Mākslas akadēmija, Nacionālais teātris, Ārlietu ministrija, Satiksmes ministrija. Tomēr, ja paraugāmies uz būvniecības nozares pētniecību, samērā ar nozīmīgākajiem arhitektiem, kuru darbība ir labi pētīta un aprakstīta, ne par vienu slaveno arhitektu projektu īstenotāju, latviešu būvuzņēmēju, līdz šim atsevišķu pētījumu nav bijis, saka Jānis Šiliņš. Kāpēc tā? «Pirmkārt, arhitekti māk sevi labāk pasniegt un labāk saprot vēstures un pārmantojamības nozīmi viņu profesijā, kamēr būvnieki, šķiet, nepievērš tik daudz uzmanības priekšgājējiem, tradīcijām un tehnoloģiju attīstības vēsturei, bet vairāk koncentrējas uz mūsdienām.»
Ar Krišjānim Ķergalvim veltīto grāmatu sākas šā roba aizpildīšana. 319 lappušu biezajā pētījumā (izdevējs – Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, zinātniskie recenzenti Mārtiņš Mintaurs un Valters Ščerbinskis) Šiliņš detalizēti atklāj gan Ķergalvja dzīves, darba un sabiedrisko aktivitāšu gaitu, gan to kontekstu – aplūkojamā laika Latvijas sabiedrības procesus, būvniecības un sociālo vēsturi. Grāmatas atvēršana 5. februārī notika Mazajā ģildē, kurā uz publiku no vitrāžas cienīgi noraudzījās Ķergalvis pats.
Grāmatas ideja nāk no Krišjāņa Ķergalvja mazmazdēla Andreja Pebo. Rūpēdamies par sava vecvectēva piemiņu, viņš jau bija savācis diezgan daudz materiāla. Vēsturniekam Jānim Šiliņam, profesionāli sākot materiālu vākšanas un pētniecības darbu, nācis klāt vēl daudz jaunu faktu un aspektu par Ķergalvja personību un darbību. Viens no pētījuma iemesliem bija apzināšanās, ka Ķergalvis bijis ievērojams sava laika cilvēks, par kuru mūsdienās plašākā sabiedrībā zināms ļoti maz. Arī materiāli par viņu ir jāmeklē, un vēsturniekam tas ir patīkams izaicinājuma darbs. Kad vai katru otro dienu vari kaut ko jaunu atklāt un uzzināt, pašam prieks un gandarījums.
Vaicāts, vai pēc pētījuma tagad zināšanās par Ķergalvi ir vēl daudz balto plankumu, Šiliņš uzsver: mums vēl ir daudz «balto personu». Piemēram, būvuzņēmējs Pēteris Radziņš bija gandrīz tāda paša līmeņa uzņēmējs kā Ķergalvis, abi gandrīz vienā laikā dzimuši un kļuvuši par meistariem. Par Pēteri Radziņu gandrīz nekas nav uzrakstīts. Nosacīti nākamajai būvuzņēmēju paaudzei pieder Ludvigs Neiburgs (1871– 1948), it kā labāk zināms, bet arī par viņu nav nopietnas grāmatas.
«LATVIEŠU KORPORĀCIJA»
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!