Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Starp divām Kaucmindēm

Kaucmindes muiža – piemineklis, nācijas lepnums, saimnieciskuma un mājturības simbols – brūk, izčākst un iet uz galu, kaut "visi papīri ir kārtībā". Skaistkalnes klosteris un tā atjaunotājs, sabiedrībā pretrunīgi vērtētais priesteris Andrejs Mediņš, tikmēr gatavi atvērt jauno "Kaucmindi Šenbergā" jau pēc diviem gadiem – ar tradīciju kultūrslāni un garīgumu, kas būs vēl viens no drupām atjaunots objekts. Jaunais gads ir pienācis abās vietās, bet kurai pieder nākotne?

Virzienā uz Rundāles pagastu spilgti zaļie Zemgales tīrumi spītē nelielajiem mīnusiem, saule spīd, ainava kā nolakota, un ceļa jūtīs uzvilnī pacilājums. Esam dzīvi, veseli, Bauskas ieliņas nozib romantiskā nostalģijā, o, viduslaiku pils Lielupes krastā paceļas kā brīnišķīgs senās varenības un izcilas restaurācijas piemērs. Ar tās atspulgu acīs ieslīdam Saulainē, kur vispirms rindojas padomju laika būves, tad parks un alejas galā tūlīt uzmirdzēs tā – lepnā, majestātiskā Kaucminde… 

Ak, nu zinu taču, ka labi nebūs, tomēr tādai postažai neesmu gatava. Arī drupas mēdz būt dažādas, un šīs ir ar atriebes garšu. Karš un stihijas posta citādi nekā cilvēku zemiskums. Te viss ir vai nu apzināti bojāts, vai darīts pa roku galam – vēja pluinītā, drisku driskās saplēstā plēve pūlas nosegt jumtu un skan tik mežonīgi žēli, ka gribas kaukt līdzi. Tā ir sērīga himna situācijai, kad visi papīri ir kārtībā, taču nodomi nav tīri un vārdiem neseko darbi. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir izsmēlusi atbalsta, konsultēšanas un uzticības limitu, tāpēc īpašniekam SIA Cvir pēc apsekošanas uzliek kārtējo naudas sodu – tas ir strupceļš, kurā bez saimnieka maiņas nav izejas.

Putns ar aizlauztiem spārniem

Sākotnēji viducī ir bijusi pirmā muižnieku mājvieta, kas agrīnā klasicisma stilā būvēta 1780. gadā. Citas muižas būves bijušas atstatus, līdz 1909.–1912. gadā notikusi vērienīga pārbūve – visi apjomi apvienoti vienā puslokā. Efekts bijis majestātisks un cēls, muiža it kā apskāvusi katru, kas tai tuvojas. Pēc 1923. gada ko apskaut bija daudz – šī bija prominentākā un mīlētākā topošo mājsaimnieču skola, kuras slava tautas atmiņā ir noturīga joprojām.

Mājturības seminārs, ko trīsdesmito gadu beigās pārdēvēja par Latvijas Mājturības institūtu, kļuva par sinonīmu labai saimniekošanai un izglītotām sievietēm. "Kaucmindiete" bija gluži vai tituls, kas garantēja stabilu vietu dzīvē, pārticību un laimīgus cilvēkus apkārt: aprūpētu ģimeni, kulturālu sabiedrību, turīgu valsti. Lai šim tēlam nekaitētu, pašu Kaucmindi šobrīd labāk ir neredzēt – tā nevar nedz priecēt, nedz apskaut, nedz iedvesmot. Kā putns ar aizlauztiem spārniem tā mēmās ciešanās uzrunā katru atbraucēju un pret debesīm izkliedz sāpi par šo paradoksu – labo saimnieču kalve ir nolikta uz nesaimnieciskuma altāra, upurēta alkatībai, vieglprātībai un visatļautības apziņai. Arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kas beidzamo saimnieku sagaidīja ar cerību, uzticību un atsaucību, pēc četru gadu auklēšanās ir spiesta nolaist rokas. Ēkas stāvoklis dramatiski pasliktinās, īpašnieks melo un izvairās, arī uz šo tikšanos nav ieradies…

"Liekam sodu, viss pārējais ir izsmelts. Ja ne – bankrots un izsole, citu variantu nav," rezumējumu izdara Zemgales reģiona inspektori. Velti šajos vārdos meklēt prieku vai atriebi – tas ir lietišķs un skumjš secinājums, jo īpaši skaisti pausto solījumu kontekstā.

Ar personisko lidlauku

"Vai viņu kāds ar lodlampu spīdzināja, kad viņš šo īpašumu nopirka? Ne mazgadīgs, ne nepieskaitāms, gluži pretēji – jauns, apsviedīgs, ar jurista izglītību un apburošu spēju pārliecināt līdzcilvēkus! Orators un likumus pārzina. Muiža netika dāvināta. Iepriekšējie saimnieki to iemanījās pārdot par iespaidīgu summu. Tas gan nebija miljons latu, kā pirms nāves esot prasījis ēkas privatizētājs Māris Gulbis seniors, tomēr darījums sarežģīts un summa pietiekoša. Tātad cilvēks saprot, kādēļ viņam šis īpašums vajadzīgs, zina, ar ko riskē un uz ko iet. Apsveicami! Mēs ļoti labi zinām, cik daudz pieminekļu aizsardzības jomā ir atkarīgs no īpašnieka, darām visu, lai konsultētu, palīdzētu, atbalstītu, jo īpaši, ja tiek pārņemts tik svarīgs objekts. Jā, jau tobrīd situācija bija problemātiska, bet ne katastrofāla! Mums nebija iemeslu jaunajam saimniekam neuzticēties," par Roberta Ligera un juridisko konsultāciju firmas Cvir parādīšanos Kaucmindes īpašnieka statusā stāsta Zemgales reģiona galvenā inspektore Elvīra Mantrova. Gluži kā precinieks baltā zirgā jaunais īpašnieks neatkarības laika barbariski piesmietajai sērdienītei solīja gan baseinus un svinību zāles, gan kapara jumtu un nekavējoties nostiprinātu portiku jeb ieejas daļu. Te taču būs spa, rehabilitācijas centrs, te naudīgie klienti uzlabos veselību, bet pieminekļa zīme pie glaunās mājas ļaus no viņiem iekasēt vēl vairāk – prestiži taču!

Vēl līdz 2010. gadam muižas ēkas vienā spārnā darbojās bērnudārzs, dzīvoja cilvēki, bet privātīpašuma vara ir svēta – visi tika izlikti ārā. Atbrīvots īpašums taču maksā dārgāk! Tā dēļ var pat oktobrī likt izvākt tikko kartupeļiem piepildītos pagrabus, var bez ceremonijām īrniekiem norādīt to "patieso vietu"… Gulbim senioram privatizācijas maņas, stingras rokas un ambiciozu projektu netrūka, taču paša nāve pārvilka tiem svītru. Mantinieki, tostarp kādreiz varas un slavas saulītē vīdējušais Māris Gulbis juniors, visai ātri izlēma no īpašuma atbrīvoties. 2017. gadā kāds politikai pietuvināts starpnieks šo īpašumu piedāvājis priesterim Andrejam Mediņam – par "nieka" 120 tūkstošiem eiro. Aktīvais mācītājs tolaik paudis interesi par Kaucmindes ideju, vēlējies tur izveidot meiteņu mājturības skolu. Arī nolaistu, izdemolētu objektu atjaunošanā viņam jau bijusi prakse, taču atklājies svarīgs blakus apstāklis – izrādījās, ka viņam mēģina iesmērēt tikai daļu īpašuma… Mediņš atteicies.

Taču Roberts Ligers un SIA Cvir mirdzošām acīm pārņēmuši atbrīvoto un jau izdemolēto īpašumu, kur sijas un apšuvums aizgājis malkā ne jau kara un bada laikā, bet attīstītā, civilizētā patērētāju sabiedrībā visu acu priekšā. Mediņš, pirms piedāvātā darījuma apskatot īpašumu, konstatējis, ka vecais dakstiņu jumts ir noņemts, puse sakrāmēta kaudzēs, bet otru pusi bērneļi sadauzījuši, metot pret sienām… Jaunais īpašnieks jau paņēmis bēdu ieleju, tāpēc mantojuma pārvalde viņā saskatīja drosmīgu entuziastu ar skaidru prātu un nākotnes vīziju. Papīri kārtībā, projekts gatavs, uz priekšu!

2017. gadā pussabrukusī Kaucminde kļuva par Eiropas Kultūras mantojuma dienu objektu. Tā gada tēma bija "Latvijas valstiskumam svarīgas vietas", un Kaucmindes Mājturības skola tika ierindota kultūrvēsturiski izcilāko pieminekļu goda sarakstā. Apraksti bagātīgi vēsta par slavas pilno pagātni, kamēr tagadnes situācija tiek definēta īsi: ".. pēdējos gados pēc ilgstošas pamestības uzsākti muižas glābšanas darbi". Frāze jaunajam saimniekam tiek ierakstīta avansā – pie muižas plīvo pasākuma karogs, notiek kāzu kleitu parāde, kas aizsedz objekta bēdīgo skatu. Īpašnieks raiti runā un lepni stāsta, vīd pat plāni par privāto lidlauku, kas rehabilitācijas centra klientus piegādāšot tieši klāt perfekti restaurētajai pilij... Galvenais ir radīt iespaidu un sevi nopozicionēt – ierēdņiem un sabiedrībai tik ļoti gribas noticēt atjaunotnei, ka acis var aizmālēt viegli. Varbūt tiešām? Varbūt nemelo?

Sagrauta bez kara

"Kaucmindē vairs nav pat to slēģu, rokturīšu, smalko oriģinālo detaļu, kas bija vēl 2017. gadā, – viss izvazāts. Arī plānojumā ir privatizācijas alkatības sekas – Kaucmindē, tāpat kā Kurmenē un citu muižu parkos, ir tādi "izprivatizēti caurumi", robi. To grūti savilkt kā kopumu, vide līdz ar to ir degradēta – tā ir vēl viena valsts kļūda. Jā, arī Kaucminde šajā ziņā ir izvarota. Kā tas varēja notikt? Cilvēki nespēj domāt, saskata tikai to, ko var paņemt, sagrābt, izlietot, pārdot. Lielākā daļa ir zaudējusi spēju uztvert kopumu un kopsakarības. Ko tu saki? Tas redzams tikai no augšas? Nu ja. Āmen!" tā priesteris Mediņš. Protams, protams, ne jau viņš ir vienīgais domāšanas etalons, ne vienīgais ir atjaunojis bojāejai lemtas vietas, iedzīvinājis perspektīvas idejas un devis cerību, taču par Kaucmindi nevienu citu es nevaru uzrunāt. Ne tāpēc, ka trūktu gaišu un darbīgu cilvēku (ne jau visi dzīvo patērētāju morāles, shēmošanas un birokrātijas absurdu ēnā), bet tāpēc, ka jauno Kaucmindi veido tieši viņš – daudz slavētais un tikpat daudz arī peltais, mīlētais un lādētais, cilvēks ar atpazīstamību un arī sapņiem, kurus spēj piepildīt. Priesteris, kas neglauda pa spalvai, bet liek pie darba.

Jezuītu mantojums

Skaistkalnes kādreizējais nosaukums ir Šenberga, kas atvasināts no pirmā Livonijas ordeņa mestra ieceltā vietvalža uzvārda. Vēstures avotos šis notikums datēts ar 1489. gadu, kad skaistā vieta starp Mēmeles un Iecavas upi tika izlēņota Hermanim Šēnbergam – viņa uzvārdu šī vieta slavēja līdz pat 1925. gadam, kad to vienkārši iztulkoja. "Skaistais kalns" ir ne tikai precīzs latviskojums, bet arī pavisam reāls ciema centrs, tā ainaviskā un garīgā dominante. Zemgales līdzenums šeit, teju astoņdesmit kilometru attālumā no Rīgas, sakrokojas, veidojot gan izteiksmīgu reljefu, gan eksotiskas kritenes. Kopš 1660. gada kalna galā pret debesīm ir zīmējusies baznīca – vispirms koka, tad izteiksmīgi daiļa mūra būve itāļu baroka stilā, kas kļuvusi par ceļazīmi un sargātāju visiem, kas te šķērsojuši Latvijas un Lietuvas robežu.

Kopš 1666. gada Šenbergā darbojas jezuīti, kas jo īpaši slavēti par svētīgo izglītības darbu un kā ordeņa dibinātāja Ignācija Lojolas sekotāji drīzāk bija misionāri, ne mūki. Viņi orientējās uz zināšanām un individuālām lūgšanām, veidoja izglītības centrus un bija mobili – jezuītu misijas izplatījās pasaulē jau Lojolas laikā, bet pēc viņa nāves 1556. gadā kļuva par spēcīgu kustību gan garīgajā dzīvē, gan arī izglītībā un zinātnē. Jezuītu arvien spēcīgākā ietekme un brāļu skaita pieaugums no tūkstoša uz 23 tūkstošiem nepilnos divsimt gados noveda pie tā, ka konkurences un politisku motīvu dēļ 1773. gadā pāvests Klements XIV paziņoja par ordeņa aizliegšanu. Atšķirībā no citām pāvesta bullām šis lēmums stājās spēkā tikai pēc nolasīšanas katrā atsevišķā rezidencē un attiecās tikai uz tās teritoriju – jezuītu misijas bija jāapziņo individuāli. Krievijas imperatore Katrīna II aizliedza pāvesta ziņas nolasīšanu savās zemēs, jo augstu vērtēja jezuītu veikumu izglītībā. Pāvesta sūtņi pie runāšanas netika, un jezuīti turpināja darboties.

Šenbergas jezuītu mītne skaistā kalna galā tika uzcelta jau pirms baznīcas. Tā kā jezuīti nav mūki, viņu misijas mītnes nav pareizi saukt par klosteriem – tās ir mājas, rezidences, kolēģijas vai pat universitātes, taču… Ja blakus baznīcai ir mītne, kur vīrieši lūdzas un valkā garīdznieku sutanas, ja viņu mājvietai ir celles un kopīga kapela, ja mītni veido krusteniskas velves un ar baznīcu savieno pazemes eja, tad kā gan citādi to saukt, ja ne par klosteri? Vai tiešām lauzīt mēli un teikt "kolēģija"? Tā arī iegājās un palika – vairāk nekā trīssimt gadu Šenbergā un Skaistkalnē kalna galā ir baznīca un klosteris. Izcils jezuītu mantojums, kas šo nelielo ciemu vidēji ar pieciem simtiem iedzīvotāju padarīja par katolicisma galveno centru Zemgalē.

Arī šobrīd Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca ir reģiona vērtīgākā sakrālā celtne un garīgā ass: stalta, balta un barokāli krāšņa, cēla ārskatā un žilbinoša iekšpusē, ar noslēpumainām katakombām pagrabstāvā un iekoptu ainavu visapkārt. Un blakus – jezuītu celtais klosteris, kas tik tikko turas kopā. Pelnīti ierindots 2004. gada Eiropas Kultūras mantojuma dienu 100 Latvijas apdraudētāko pieminekļu sarakstā, tas ir sīksti stāvējis un izturējis, gaidījis un sagaidījis. Nu vairs nesabruks, jo jau pirms gadumijas ir sākušies glābšanas darbi, kam sekos atjaunotne – pavasari negaidot, tūlīt un uzreiz, tieši te tiks veidota "Šenbergas Kaucminde".

Ar garšaugu terasi

"Vairāk nekā pirms divdesmit pieciem gadiem es šeit biju vikārs," Mediņš Skaistkalnē jūtas kā savējais, "nav tālu brīdis, kad kalpošu atkal." Pa sakrālo kompleksu pārvietojamies ātri, arī es te neesmu pirmo reizi. Vispirms mūs, Mākslas akadēmijas studentus, uz šejieni veda rādīt izcilo baroka arhitektūru, katedrāles tipu, kas izrādījās novatorisks un ko vēlāk pārņēma Latgales skaistākie dievnami. Uzzinājām, ka jau 1710. gadā te bija plānots būvēt jaunu kolēģijas ēku – apjomīgu baroka stila formās ieturētu divstāvu būvi ar četrus stāvus augstiem torņiem, ko vainago grezni kupoli… Vērienīgi iecerētais projekts netika īstenots, par to liecina vienīgi Romas jezuītu arhīva dokumenti, taču ēku uzcēla gan. Pieticīgāku un bez kupoliem, taču svētītu uz izdzīvošanu. Tobrīd, studentu ekskursijas laikā, klostera ēkā vēl darbojās slimnīca, bet 2020. gada pavasarī, Covid19 dēļ slēgto pierobežas eksotiku baudot, akurāts norobežojums vēstīja, ka ēku apmeklēt ir bīstami. Šobrīd ap māju ir sastatnes, teritorija sakopta, senie mūri aicina, nevis biedē.

"Iesim apkārt, galvenā ieeja būs no otras puses, ar skatu uz ciemu un Lietuvu. Šo kalna pusi esam daļēji atguvuši, daļēji nopirkuši, tur, lejā, būs stāvvieta, vecajā robežsargu namiņā – konditoreja, tālajā Korfu klētī – 60 metru garā! – būs aušanas, šūšanas, rokdarbu darbnīcas. Tas viss ir vēsturiskais baznīcas mantojums, grāfs uzdāvināja jezuītiem. Padomju laikā tur taisīja konservus, privatizācija neizdevās, tagad mēs ķersimies klāt… Te uz augšu terasēs nāks puķu dobes un garšaugu dārzi, būs ūdenskritumi, viss čalos, vispirms atbrīvosim svētavotu, ko padomju laikā apraka, tad visu pārējo," Mediņa vizionārie vārdu plūdi nav apturami. Katrā ainavas sprīdī viņš saskata gan nākotnes gala vīziju, gan to, kas izdarāms tūlīt. Pār klostera slieksni kāpjot, ir skaidrs, ka arī iekšpusē viņam ir zināms ik ķieģelis, ik sija, ik bijušo sienu gleznojumu izbalojušie fragmenti, ik celle, palāta un pakāpiens.

"Pagrabstāvā bija vissiltāk. Visu kompleksu apkurināja ar divām krāsnīm. Te, šīs palodzes, bija sildmūrīši, te arī sēdēja un lasīja vai lūdzās. Te ir bijusī ēdamzāle, to atstāsim un paplašināsim. Logi agrāk bija daudz lielāki, līdz zemei, šis pat pa vairākiem stāviem – to noteikti atjaunosim. Redz, iebūvētie skapji – nabadzīgo ordenim nedrīkstēja būt mēbeles, tāpēc plaukti paslēpti sienā. Šeit, augšā, bija kapela, oriģinālais altāris ir paglābts baznīcā. Slimnīcas laikā pazemes eja ir aizmūrēta, nav ko skraidīt. Un kā noderēja kapucīņu piebūvētais sanitārais mezgls! 1929. gadā bīskaps šo kompleksu atdeva kapucīņu ordenim, tie tiešām dzīvoja pēc klostera principa. Tad jau arī ērtības prasījās lielākas, redz, vēl podu vietas un izlietnes, visai slimnīcai pietika. Viņi jau arī centās, salika bleķa krāsnis, bet līdz ar to izdauzīja sienas. Citur atkal saslēja visādas starpsienas, pārbūvēja. Lūk, šajā telpā es kā jauns vikārs ar bērniem pļekāju apmetumu pie griestiem – man vajadzēja telpu, kur darboties ar jauniešiem. Taisījām talku! Baznīca tikko bija atguvusi šo ēku, bīskaps nošausminājās, cik tā sliktā stāvoklī, teica, ka jājauc nost. Par laimi, atbrauca pieminekļu sargi, apsekoja un secināja, ka vēl var glābt. Nevienam to īpaši nevajadzēja. Vēlāk, kad baznīcai nebija kas sakārto īpašuma dokumentus, tad es teicu: izdarīšu! Bet jūs man apsoliet klostera ēku, es tajā ierīkošu "Kaucmindi". Veca un problemātiska? Jaunu uzcelt vieglāk? Iespējams, bet kāda enerģētika! Dzīva vēsture. Jā, arī te ir izlauztas sijas un nokurināti apdares dēlīši, bija brīdis bez pieskatīšanas… Dievs vien jau nenosargās! Pašiem pakaļas jāpieceļ, rokas jākustina. Tagad viss sāk notikt. Strādājam ar kopienas spēkiem, talcinieki palīdz. Re, pūce augšā dzīvo! Lai jau, ilgi nav palicis. Kad četrdesmit meitenes skraidīs, viss būs citādāk."

Patvaļa vai klusēšana

Gar pusaizsalušās Mēmeles līkumiem braucot, cenšos sazvanīt Kaucmindes īpašnieku. Viens numurs neeksistē, man palīdz sadabūt otru, kungs tiek brīdināts, es tiešām sazvanu. Vai, tā jau garāka saruna, viņš saka, būšu gatavs pēc pusstundas… Jautājumus ne tikai pasaku, bet arī uzrakstu. Ar kādām izjūtām sagaidāt Jauno gadu? Kādi apsvērumi jums lika iegādāties šo īpašumu? Vai jūtat valsts atbalstu? Kad un kādi darbi plānoti? Cik bieži pats braucat uz Kaucmindi? Rakstu un sūtu tukšumā, jo atbildes vairs nav ne zvaniem, ne rakstītajam vārdam.

Šo leišmales ceļu no Kurmenes uz Skaistkalni zinu labi un atceros kā Dieva pamesto malu. Pavasarī, kad tikko bijām iestājušies Eiropas Savienībā, braucu ar velosipēdu un skaitīju spokainos robežstabus. Nesatiku nevienu cilvēku. Pamesto māju šajā pusē vienmēr ir bijis daudz, bērnības atmiņās tās virknējas jau no padomju laikiem, kad ar "tikai paskatīsimies, kas tur iekšā" beidzās katra ogošana, sēņošana vai klīšana bez īpaša mērķa. Nekādas drāmas – tukšo, pussabrukušo māju sajūta šai malai šķita pat piederīga…

Arī 2019. gada jūlijā Kurmenes centrs mats matā apstiprināja, ka pierobežas letarģiskais miegs turpinās. Vide iestrēgusi starp sabrukušiem muižas un gandrīz sabrukušiem padomju laikiem, izbraukt cauri var, ilgāk palikt negribas.

Jau 2020. gada Lieldienās biju spiesta noticēt, ka brīnumi notiek – Mediņš arī Kurmenes baznīcu, muižas parku un ēku atliekas pārveidojis līdz nepazīšanai. Bārbelē izveidoto zēnu skolu zināju labi (mani īpaši uzrunā tās aviācijas ievirze), Bruknu iepazinu ārpus masu pasākumiem un ažiotāžas (kurš tad pēc nesenā skandāla par audzināšanas metodēm Bruknā nezina Mediņa un viņa vadītās Kalna svētību kopienas divdomīgi locīto vārdu?), Kurmene pati atnāca pretī un pandēmijas pavasarī iedeva milzīgu enerģijas poti… Tam visam ir pretinieki, nievātāji, viedoklis par "Mediņa patvaļu", taču vienu gan viņam nevar pārmest – mantojuma sakopšanā tie nav tukši solījumi un neskaidras vīzijas, bet reāli darbi, kurus aptaustīt varētu pat Neticīgais Toms, lai pārliecinātos: lietas notiek, ja tic un dara! Labi nodomi un sūrs darbs – tik vienkārši. Bet kāpēc tad citiem nenotiek?

Nauda, burts un jēga

"Nesaku, ka nauda nav vajadzīga," atzīst Mediņš, "bet es nekad nedošu tai primāro, noteicošo nozīmi. Nauda ir līdzeklis. Manā dzīvē vispirms ir mērķis un ideja, tad ir cilvēki, kas jūt šo enerģiju, iedvesmojas un seko. Tāpēc arī Bruknā, Bārbelē, Kurmenē un tagad Skaistkalnē viss notiek, jo nauda nekad nav bijusi prioritāte. Gaisma, ideja un tad daudzi cilvēki, kas nāk kopā, lai šo ieceri īstenotu. Ar to mēs arī atšķiramies – Kaucmindē ir perfekti sataisīti dokumenti, bet realitātē pilnīga katastrofa. Mani "drāž" par papīriem, bet darbi ir padarīti. Būvvaldē tā arī pateica: alkoholiķu un narkomānu darbu mēs nekad neatzīsim par leģitīmu. Bet es principā neņemšu fiktīvu firmu, lai tikai varētu sakārtot papīrus. Un te arī problēmas sakne – valstij šodien svarīgāki ir pareizi sakārtoti papīri, nevis rezultāts."

Tā arī braucu. Starp divām Kaucmindēm šis ceļš pirms jaunā gada, kad atkal kāds mantojuma objekts turpinās ceļu uz sabrukumu, bet kāds piedzīvos pēkšņu atjaunotni. Kāds īpašnieks shēmos un gaidīs investorus, bet cits atrotīs piedurknes un ķersies pie darba pats. Kāds izmetīs no sava īpašuma liekos cilvēkus, bet kāds arī šiem "nevajadzīgajiem" dos pajumti, darbu un dzīves jēgu. Kādu enerģisku cilvēku popularitātes vilnis iecels slavas saulītē, bet kādu grūdīs dubļos, jo pārāk jau nu duras acīs... Vēl kāds visu izdarīs klusi, bet varbūt paveiksies arī kādam skaļam kliedzējam? Kāds visu novels uz naudu, kuras nav, bet kāds sāks ar grasi un svētīgi saņems pārējo. Kādu saimnieku nāksies sodīt, gaidīt tiesu izpildītāju lēmumus un cerēt uz ūtrupi, bet kādam varēs ar prieku palīdzēt un piešķirt valsts atbalstu.

Uz jautājumu, kāpēc valsts neatsavina līdz sabrukumam novestus pieminekļus, atkal būs jāatbild ar pretjautājumu: vai tu pats, tavi vecāki un bērni ir gatavi ar saviem nodokļiem to uzturēt? Tieši kuru? Un vai vajadzētu ar atpakaļ ejošu datumu sodīt tos varas pārstāvjus, kas ļāvuši nācijas pašapziņai svarīgus pieminekļus aizdomīgi privatizēt un novest līdz sabrukumam? Kā tieši sodīt? Un kā ar sabiedrības līdzatbildību, kas naudas un burta varai ļāvuši mainīt pašiem savu domāšanu? Un tā bez gala, jautājumi, kas standarta atbildi neparedz. Likumi ir svarīgi, bet tiem arī jaunajā gadā būs burts un jēga. Lai Dievs dod, ka pēdējā izrādās noteicoša.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Ledusmati, leduskritumi un bumbas(1)

Mitrā laikā, kad termometra stabiņš noslīd nedaudz zem nulles, lapu koku audzēs ir vērojama interesanta parādība – zari izskatās kā ietinušies cukurvatē. Iespējams ieraudzīt gan pavisam mazus puš...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata