Par spīti salīdzinoši nesenajai izcelsmei Lieldienu salas milzu akmens statujas joprojām ir viena no zinātnieku neatminētajām arheoloģiskajām mīklām. Līdz pat 80 tonnām smagie akmens bluķi aptuveni pirms 500–800 gadiem salas piekrastē tika nostādīti gandrīz taisnās līnijās, daudzi no tiem pat stāvā kalna nogāzē, kas ar tolaik pieejamajām tehnoloģijām bija patiesi izaicinošs uzdevums. Tomēr atrisinājums tuvojas, jo zinātniekiem izdevies atklāt vienu svarīgu šīs mistērijas daļu.
Izmantojot 3D modelēšanu un eksperimentu reālos apstākļos, antropologu komanda nostiprināja pārliecību, ka milzu akmens galvas uz atrašanās vietu aizgāja. Proti, tās vertikālā stāvoklī tika soli pa solim virzītas uz priekšu.
ČĀPOJOŠI BLUĶI
Lai to izdarītu, Rapanui jeb Lieldienu salas iedzīvotāji, visticamāk, bija apsējuši trīs virves ap akmens bluķa augšdaļu. Divas cilvēku grupas, nospriegojot virves pretējos virzienos, noturēja statuju vertikālā stāvoklī un pamīšus šūpoja uz vienu un otru pusi. Savukārt trešā grupa vilka bluķi uz priekšu. Rezultātā no malas izskatījās, ka milzu akmens lēnām čāpo uz priekšu, pārmaiņus pavirzot labo un kreiso pamatnes pusi. Līdzīgi kā nelielos attālumos pa istabu tiek pārvietotas smagas mēbeles.
Šī metode esot ļāvusi nelielām cilvēku komandām pārvietot milzīgos moai, kā tiek dēvēti šie akmeņi, lielos attālumos ar salīdzinoši nelielu piepūli. Pavisam iezemieši aiztransportējuši gandrīz tūkstoš galvu.
«Kad to iekustina, tas nemaz nav grūti – cilvēki velk ar vienu roku,» eksperimentā uzzināto par akmens bluķu pārvietošanu Journal of Archaeological Science izklāsta darba līdzautors Bingemtonas Universitātes profesors Karls Lipo, «šāda metode ietaupa enerģiju, un statuja pārvietojas ļoti ātri. Visgrūtāk ir to vispār iekustināt.»
D FORMAS PAMATNE
Iepriekš antropologi domāja, ka moai statujas tika noguldītas horizontāli un vilktas līdz galapunktam. Pamatīgās berzes dēļ tas būtu bijis ārkārtīgi grūts uzdevums, kam būtu nepieciešams liels skaits cilvēku. Vislielākās galvas šādā veidā pat nevarētu pārvietot. Tādēļ jaunā teorija šķiet ticamāka.
Profesors Lipo un viņa līdzstrādnieks profesors Terijs Hants no Arizonas Universitātes vispirms pārbaudīja «staigāšanas» teoriju ar mazākām figūriņām, taču vēlējās pārliecināties, ka tā darbojas arī ar milzu akmeņiem. Tādēļ viņi no īsta moai izveidoja 3D modeli, lai izpētītu, kādas iezīmes palīdzēja tām «staigāt». Un atklāja, ka statuju pamatne patiešām tika veidota īpaši šādam nolūkam. Tā nav pilnīgi taisna, bet drīzāk atgādina D burta izliekumu. Līdz ar to bluķi bija salīdzinoši viegli šūpot un virzīt uz priekšu.
100 METRU 40 MINŪTĒS
Zinātnieki pie tā neapstājās. Viņi uz 3D modeļa pamata izveidoja paši savu moai kopiju, kas svēra 4,35 tonnas. Arī tam bija D formas pamatne un uz priekšu vērsts smaguma centrs. 18 cilvēku komanda spēja pārvietot moai 100 metru 40 minūtēs. Tas ir daudz ātrāk nekā iepriekšējos mēģinājumos.
«Fizikai ir jēga. Tas, ko mēs eksperimentāli redzējām, patiešām darbojas,» darba rezultātus komentē Lipo, «visas īpašības, ko redzam gigantisku galvu pārvietošanā, kļūst arvien konsekventākas. Jo lielākas kļūst statujas, jo mazāk veidu, kā tās var pārvietot.»
Jaunie atklājumi saskan ar salas iedzīvotāju mutvārdu teikām, kas vēsta par staigājošām galvām. Lieldienu salā esošās 887 statujas tika izkaltas un izvietotas laikā no 1250. līdz 1500. gadam. Visām vidēji četrus metrus augstajām figūrām ir neproporcionāli lielas galvas, un tiek uzskatīts, ka tās ir dievinātu senču sejas.