Ģimenē visam ir jābūt kārtībā, ja tā nebūs, arī darba gaitās nekas nevar sanākt, – šāda pārliecība ir ģimenes zemnieku saimniecības Zilūži saimniekam Jānim Grasbergam. Viņa vadītajā saimniecībā ir 400 liellopu, tostarp 200 slaucamu govju, un tiek apstrādāti 900 hektāru zemes. Izveidots arī savs piena pārstrādes cehs un tirdzniecības autoveikalu maršrutu tīkls.
Saimniekot Valmieras pusē – Kocēnu novada Bērzaines pagasta Zilūžos – Grasbergu ģimene sākusi 1992. gadā, Jāņa tēvs Andris oficiāli saimniecību reģistrējis 1993. gadā. "Kā es saku – viss sākās ar divām govīm un septiņiem hektāriem," stāsta Jānis. Sākotnēji Zilūžos audzēti alus mieži Brenguļu miestiņam, pēcāk pārstrukturējoties izveidota piena saimniecība. Tas sakritis ar laiku, kad Jānis beidzis bakalaura studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā un Eiropas Savienības fondu līdzekļi jaunos zemniekus atbalstīja vairāk, tāpēc nolemts, ka saimniecība jāpārņem Jānim.
"Lielo celmlaužu darbu izdarīja mani vecāki un vecvecāki. Es pārņēmu jau 70 slaucamu govju un aptuveni 140 hektāru lauksaimniecības zemes. Šodien esam tikuši līdz 400 liellopiem un teju 900 hektāriem apstrādājamās zemes. Tāpat audzis darbinieku skaits no trim četriem līdz trīsdesmit diviem," stāsta Zilūžu saimnieks.
Ģimene ir visa pamats
Katram ģimenes loceklim saimniecībā ir sava loma. Jāņa mamma ir grāmatvede, tēvs sagādā izejvielas piena pārstrādei, Jāņa sieva ir atbildīga par ģenētikas jautājumiem fermā – pāru atlasi, ģenētikas izvēli, kam pēdējos gados Zilūžos pievērsta īpaši liela nozīme. Savukārt brālis Valts atbild par tirdzniecību – izveidojis autoveikalu maršrutu tīklu un vada tirgotājus. Jaunākais brālis Andris, kuram dots tēva vārds, vēl ir veterinārmedicīnas students, tomēr brīvdienās jau piedalās saimniecības darbos, un inovācijas tiek ieviestas kopīgiem spēkiem. Pašlaik Andris, piemēram, apgūst embriju transplantāciju.
Jānis ir pārliecināts – ja ģimenē viss ir kārtībā, tā būs arī saimniecībā. Esot tajā no pirmsākumiem, piedzīvoti ļoti dažādi laiki un gājis visādi. Tas arī ļauj saglabāt skaidru galvu, pārliecību par paveikto un plānoto un nekļūt augstprātīgam. "Pierādi sevi pie mazām lietām – tev vienmēr iedos vairāk. Ja tu sevi nepierādīsi pie mazumiņa, arī vairumā nekas nesanāks. Pēc tāda principa arī darbojamies," viņš uzsver un piebilst, ka saimnieko, balstoties kristīgās vērtībās. "Arī saimniecības vadībā es pielietoju Dieva jeb Bībeles principus, pēc tādiem mēs vadām uzņēmumu un strādājam. Tā ir grāmata, kuru es lasu katru dienu un smeļos idejas – ko, kur, kā. Tas viss ir uzrakstīts pirms daudziem tūkstošiem gadu."
Ulmaņlaika receptes
Doma pašiem par savu piena pārstrādi bijusi jau pirms pāris gadiem. Iepriekšējās piena krīzes laikā – 2008./2009. gadā – Jānis ar pikapu braukājis pa Valmieru un pārdevis pienu. "Tas bija ekstrēmi, tik tiešām ekstrēmi," viņš tagad atceras. Piena iepirkuma cenai atkal palielinoties, pikaps likts lietā citu darbu veikšanai un vairāk attīstīta graudkopība. Ferma augusi dabiski, jo telītes nekad nav pārdotas un dzemdības Zilūžu fermā nu jau ir teju ik dienas. Taču 2014. gadā piena cena atkal nokrita aptuveni par 16 centiem jeb – uz pusi. "Sapratām – kaut kas ir jādara." Tad arī nolemts veidot savu pārstrādes cehu, lai varētu ražot maksimāli dabīgus produktus, bez jebkādiem stabilizatoriem.
Pirmajā gadā piena pārstrāde vēl bijusi eksperimentālā līmenī – meklēta īstā garša, apzināti noieta tirgi, tirdzniecības iespējas. Tā lēnām, pa vienam produktam – piens, biezpiens, krējums, jogurts, kuram tiek pievienots ievārījums –, līdz Jānis sludinājumā ieraudzījis, ka tiek pārdota saldējuma ražošanas līnija, kuru, kā pats saimnieks saka, "ļoti niezēja pirksti nopirkt". Domāts – darīts! Bijusi gan ļoti liela pretestība no ģimenes puses, tomēr saimnieks palicis pie sava. Saldējums bez stabilizatoriem bijis liels izaicinājums. "Mēģinājām atrast kombināciju, kā, nelietojot palīgvielas, iespējams saldējumu uzputot, lai tas labi sasaltu, būtu garšīgs. Cilvēks jau ir pieradis pie spēcīgas garšas, labas konsistences un vēl grib to visu dabīgu. Tad ir jāpadomā, kā to visu darīt," stāsta Jānis.
Tajā laikā abi jaunākie Grasbergu brāļi vēl studēja Jelgavā, un vienmēr no Pārtikas tehnoloģijas fakultātes uz Zilūžiem vestas pavārgrāmatas – jo vecākas, jo labāk. Iedvesmas un receptes Grasbergu zīmola saldējumam, tāpat kā sviestam, krējumam un biezpienam, smeltas 40. gados jeb ulmaņlaikos rakstītajās grāmatās. Izšķirties par labu senajām metodēm nolemts, jo tolaik vēl nebija pārtikas stabilizatoru, toties šādi produkti jau bija un visi tos ēda.
Tirgo paši
Ar zīmolu Grasbergs ražotais piens, kefīrs, biezpiens, vairāku veidu jogurti, sviests un saldējums patērētājus sasniedz galvenokārt ar saimniecības autoveikalu starpniecību, jo dabiski gatavotajiem produktiem ir īsāks realizācijas laiks.
"Ja mēs šodien saražojam, rīt produktam jābūt pie patērētāja un dažu dienu laikā tas jārealizē," uzsver Jānis. Pašlaik autoveikalu maršrutu tīkls nosedz lielāko daļu Vidzemes, produkti pieejami arī Rīgā. Taču saimnieks atzīst, ka galvaspilsēta ir ļoti vāji apgūta, ņemot vērā, ka Rīgā dzīvo aptuveni viens miljons cilvēku, kas ir tikpat, cik pārējā Latvijas teritorijā kopā. Viņš lēš, ka tādējādi apgūti aptuveni 20% no iedzīvotāju kopskaita.
Par Grasberga saldējumu liela interese ir dabīgo lietu veikaliņiem. Saimnieks gan atzīmē cenu atšķirību – jo caur vairāk rokām produkts izgājis, jo dārgāks tas ir. Taču pašlaik produkcija pieejama divos veikalos – pa vienam Rīgā un Jelgavā. Lielo tirdzniecības ķēžu plaukti nav Grasbergu produkcijas mērķtirgus. Gaidāma gan paplašināšanās, jo jau tuvākajās dienās ražošanas iekārtas tiks pārvietotas uz jaunuzcelto pārstrādes cehu. Pašreizējā ceha maksimālā jauda ir trīs tonnas, kas tad arī ik dienas tiek pārstrādātas, bet iegūtas – septiņas tonnas produkcijas. Jaunā ceha jauda būs ievērojami lielāka – līdz 10 tonnām dienā. Iekārtas jaunajam ceham lielākoties iegādātas izsolēs no dažādām Eiropas valstīm, un tās pielāgotas savām vajadzībām. Pilnīgi jauna ceha un iekārtu izveide izmaksātu ļoti daudz, tāpēc nolemts to veidot lēnām – soli pa solītim.
Pirmais veikals un siernīca
Jāņa sapnis ir izveidot autoveikalu tīklu, kas darbotos vienoti ar maziem specializētiem veikaliņiem, iespējams – saviem. Valmierā jau iegādāts kiosks, kurā agrāk atradās Plus punkta tirdzniecības vieta. Tajā Grasberga produkcijas veikals darbu varētu sākt jau šā gada pavasarī, saulei kļūstot spožākai un gaisam – siltākam. Tirdzniecības vietai nomainīts jumts, veikti citi priekšdarbi. Taču veikala atvēršana plānota tikai pēc jaunā pārstrādes ceha palaišanas, jo ar pašreizējo ražošanas kapacitāti tad nepietiktu.
Jāņa brālis Valts ieplānojis arī aktīvu tirdzniecību pilsētu tirgos. "Janvārī būtībā nejauši, aizbraukuši uz Valmieras tirgu, secinājām, ka tur ir ļoti liels pieprasījums," stāsta saimnieks. Tāpat apzināti tirgi Rīgā, kuros varētu piedāvāt Grasberga ražoto piena produkciju.
Pērn piedalījušies arī Kokmuižas svētkos Kocēnu novadā, un saldējums bijis jāpieved trīs četras reizes, jo laiks bijis fantastisks un svētku baudītājiem tā vien gribējies auksto gardumu, – rinda pie autoveikala tā arī nav izzudusi. Taču kopumā dalību festivālos vai tematiskajos tirdziņos Jānis vērtē kā ļoti riskantu – vasarā apmeklētību tomēr nosaka laikapstākļi. Viņš to vairāk redz kā lielisku reklāmas iespēju, kur pie tirdzniecības varētu ķerties pats. Apsvērta ideja arī veidot vasaras tirdzniecības komandu, kas darbu varētu sākt 2018. gada vasarā. Taču investīcijas šādas komandas un nepieciešamā aprīkojuma iegādē ir diezgan lielas. Jānis norāda, ka ir darbi, kuri ir svarīgāki un jāizdara pirms tam.
Viens no produktiem, kuru Jānis jau ne pārāk tālā nākotnē noteikti redz tirgojam ar Grasberga zīmolu, ir siers. Kādā izsolē no Rumānijas jau iegādātas siera formas. Fermā ir akmens ēka – Zilūžu pirmā kūts, kurā pēc atjaunošanas varētu iekārtot siernīcu. "Tā akmens ēka ar savu veco elpu pilnīgi prasās pēc siernīcas," apcerīgi saka Zilūžu saimnieks. Arī jaunais piena pārstrādes cehs eksperimentāli varētu tikt izmantots siera gatavošanai, tomēr, apgūstot šo arodu, siera cehu varētu izveidot atsevišķi. "Tā varētu būtu kā jauna lapaspuse, un tajā brīdī mēs paši varētu pārstrādāt visu Zilūžos iegūto pienu," nākotnes ainas iezīmē Jānis.
Mācēt saskatīt robežu
Jāņa sieva Kristīne, iesaistoties sarunā, vēl atzīmē, ka ir svarīgi mācēt saskatīt robežu. "Lai nezustu kvalitāte, ik pa laikam ir jānomierinās un jāsaprot, ka visu nevar, jo ir noteikta ražošanas jauda." Jānim gan tas esot ļoti grūti, jo visu gribas tagad un tūlīt. "Labi, ka apkārt ir cilvēki, kas piebremzē," viņš pats atzīst. Kristīne smaidot teic, ka tas nebūt neesot viegli, jo enerģijas un entuziasma pilnais vīrs nepārtraukti ģenerē idejas un, – ja ko nolēmis realizēt, ies līdz galam. Pats Jānis uzsver nepieciešamību nemitīgi papildināt zināšanas – gan vadības, gan strādnieku līmenī. Tāpēc regulāri tiekot apmeklēti izglītojoši semināri un mācības, abi ar sievu brauc uz Ameriku apgūt lopkopību. "Cenšamies paņemt pasaules elpu lopkopībā, lai spētu noturēties šajā tirgū un gūt augļus."
Pēc pirmajām mācībām aizokeāna valstī Jānis gan bijis pārsteigts: "Es braucu mācīties lopkopību, bet man māca, kā apieties ar cilvēkiem! Pirmais, ko uzsver amerikāņi, – viss sākas ar cilvēku. Cilvēks fermā – cik atbildīgi viņš darīs savu darbu, kā būs integrējies komandā –, tas ir pats svarīgākais un galvenais." Tā arī Zilūžos sāka veidot hierarhijas sistēmu: ir vadītājs un padotais – galvenais slaucējs, kurš pārzina slaucējus, galvenais teļkopis, kurš pārzina teļkopjus.
"Principā nav atšķirības, vai tā ir liela korporācija, kurai ir nepieciešama vadība un milzīga vadības shēma, vai vienkārši ferma," norāda Jānis. Aptuveni pirms pusgada Zilūžos pieņemts arī fermas vadītājs, ko saimnieks vērtē kā ļoti pareizu lēmumu. Tagad katrā saimniecības nozarē iecelti vadītāji – tirdzniecībā, fermā, graudkopībā, piena pārstrādē. "Tie ir manis iecelti priekšnieki, kuriem es varu uzlikt atbildību un no viņiem arī prasīt rezultātu. Vienam to visu izdarīt un izskraidīt noteikti nebūtu tas. Vislielākais bonuss, kas līdz ar to ir parādījies, – laiks ģimenei. Tāpat esam sapratuši – ja tu esi iecēlis priekšnieku, ļauj viņam arī darboties, nevis visu laiku pats maisies pa kājām. Vadības lietas arī ir tās, ko paši ļoti daudz mācāmies."
Daļa Zilūžu strādnieku ir vietējie no Bērzaines, Valmieras un apkārtējiem pagastiem, samērā daudzi – no Rencēniem. Darbinieku kolektīvs pārsvarā veidojas no ieteikumiem, un tas esot stabils. Turklāt, saimniecības apmēriem augot, arī darbiniekiem var piedāvāt izaugsmes iespējas un katram piemeklēt tieši viņam visvairāk piemēroto nodarbi. Piemēram, piena cehā strādā divas bijušās slaucējas.
Piena pārstrāde un produktu tirdzniecība ir zemnieku saimniecības pamanāmākā nodarbe, bet ne vienīgā. Zilūžos apsaimnieko 900 hektāru zemes, no kuriem 650 hektāru paredzēti pārtikas graudkopībai – rapšu, kviešu, miežu un rudzu audzēšanai. Graudi ir ļoti laba buferzona piensaimniecībai – lai to paplašinātu, vajadzīgi zāles un kukurūzas sējumi, kam nepieciešamā zeme.
Arī pirmais traktors vēl brauc
Zilūžos saimniekots, aktīvi piesaistot Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļus. Pats pirmais Eiropas Savienības fondu projekts, ko Zilūži izmantojuši, bijis par saimniecības vadības grožu nodošanu Jāņa rokās. Tālāk, jau 2010. gadā, par piesaistītajiem līdzekļiem jauno zemnieku programmas otrajā kārtā iegādāts traktors, kas joprojām darbojoties. Tas bijis labs atspēriena punkts, pēc kura ES fondu līdzekļi piesaistīti viens pēc otra, neko nelaižot garām.
Jānis lēš, ka kopumā realizēti aptuveni 14 projektu dažādās kārtās. "Pirmo projektu lauksaimniecības būvēs realizēja mans tēvs. Rezultātā tika uzbūvēta pirmā kūts 90 lopiem, un tad sekoja visi pārējie projekti – es to pašu kūti pagarināju, tad paplatināju, beigās piebūvēju vēl vienu citu klāt. Tāpat remontdarbnīcas, visi pamatlīdzekļi – traktori, piekabināmās tehnikas, skābbarības tranšejas. Ja kaut ko nevaram iegādāties lietotu, pērkam jaunu, bet piesaistot Eiropas fondus, jo tā tas ir domāts. Tas ir mūsu attīstības ceļš, kas principā būtu jāiet arī citiem. Tu attīsties ar šiem fondiem, daļu naudas tev atmaksā atpakaļ, lai tu kļūtu konkurētspējīgs pasaules tirgū," norāda Jānis.
Uz vienu saimniecību paredzētos ES fondu limitus Zilūži vienmēr ir mēģinājuši izmantot. "Attīstība, ko dod Eiropas fondi, ir neatsverama. Vidēji pusi atmaksā Eiropas fondi. Respektīvi – ja man būtu divas reizes lielāks kredīts, tas būtu nepavelkami. Tas nebūtu paceļams." Ja ES fondu līdzekļus tomēr neizdodas piesaistīt, tiek meklēti arī citi risinājumi
Maina nosacījumus
Jāatzīst – samazinoties ES fondos pieejamam atbalstam un konkurencei augot, projektus arvien biežāk atmet atpakaļ. Grasbergiem, piemēram, jau trešo reizi nāksies pārstrādāt projektu par teļu kūts būvniecību. Zilūžu saimnieks atzīmē, ka daudzām saimniecībām nelietderīgi ir jāizšķiež līdzekļi, pārstrādājot pieteikumus, jo spēles noteikumi tiek mainīti spēles gaitā. "Piena krīzes dēļ ir nolemts neatbalstīt piensaimniecības paplašināšanos. It kā jau loģiski, tomēr to vajadzēja nolemt pirms attiecīgās kārtas izsludināšanas. Man ir paveicies, ka projektu gatavo mūsu grāmatvede – mana māte – un, iespējams, nepaņem pilnu samaksu, bet es zinu ļoti daudzas saimniecības, kuras ir ļoti lielu naudu samaksājušas par projektu izstrādi, bet kurām arī tos ir nācies pārstrādāt," norāda saimnieks. Vienlaikus gan viņš uzteic Lauku atbalsta dienestu – ar to vienmēr izdevies atrast kopīgu valodu.
Jautāts par nereti pieminēto birokrātiju, Zilūžu saimnieks skaidro, ka tā jau ir tikai pašu radīta, jo katrā kārtā atklājas kādi krāpnieciski darījumi, un līdz ar to ir jādomā niknāks veids, kā to visu izkontrolēt. "Līdz ar to gadu gaitā tas ir palicis sarežģītāk, tomēr no tā noteikti nevajadzētu baidīties," uzsver Jānis Grasbergs.
Zilūži ES fondu līdzekļus piesaistījuši arī jaunā piena pārstrādes ceha būvniecībai. Šajā jomā gan konkurss bijis krietni mazāks nekā uz lauksaimniecības naudu. Tagad Jānis cer, ka rudenī ar pieteikumu siernīcas izveidei jau varēs startēt kā ražojošs uzņēmums. "Iespējams, teļu kūts vietā būs siernīca, kas arī nebūs slikti," viņš apcerīgi saka.
gg
Jānis Labreincis.
oskars