Intervijā Sestdienai Feldmanis atzīst, ka lielā kaimiņvalsts joprojām uztver Otrā pasaules kara vēsturi kā mītu, ar ko balstīt nacionālo pašapziņu. Tāpēc, viņaprāt, grūti noticēt tam, ka Krievija tuvākajā nākotnē ļaus iepazīties ar daudziem vēsturiskiem dokumentiem, kas tieši apliecinātu Latvijas okupāciju. Vienlaikus tiek propagandēta Kremlim izdevīga vēstures interpretācija.
"Tāpēc arī mūsu vēstures politikai būtu jābūt aktīvākai, agresīvākai un iespaidīgākai. Arī Latvijas kopējai politikai tādai jābūt, nevar dot tikai pīrāgu, bet noteiktās situācijās var lietot arī citu taktiku," uzskata Feldmanis, "Piemēram, pilsonības atņemšana ir katras valsts tiesības. Vai Latvijas valsts var riskēt to darīt, cita lieta. Man pašreiz liekas, ka nopietni jādomā par Latvijas valsts nacionālo drošību, jo daudzas lietas ir ļoti nesakārtotas. Latvieši izšķīrās par parlamentāro valsts neatkarības atjaunošanas ceļu, kas ļāva saglabāt visus šeit dzīvojošos cilvēkus. Bet varēja jau toreiz izšķirties par ilgāku ceļu, starptautisko tiesību ceļu, un tad jau situācija būtu daudz savādāka, jo te stātos spēkā 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas prasības. Tās 49.panta 6.daļa paredz, ka okupētājvalsts nedrīkst pārvietot daļu tās civiliedzīvotāju uz teritoriju, ko tā okupējusi." Vēsturnieks skaidro - Kremlis oficiāli mēģina nostādīt jautājumu, it kā okupācija nav bijusi. Ja Krievija atzītu, ka ir okupētājvalsts mantiniece, tad, kā apgalvo Feldmanis, Eiropas tiesas būtu pārpildītas ar dažādām prasībām, un kļūtu neskaidrs to iedzīvotāju statuss, kas te iebraukuši okupācijas laikā. "Tāpēc viņi sāk pakāpeniski. Noliegt, ka 1940.gadā bija okupācija, ir grūti, bet tagad viņi grib noliegt, ka okupācija turpinājās līdz 1991.gadam, pasniegt to tā, ka aneksija bija likumīga," saka vēsturnieks.
Taču arī Krievijā nebūt ne visi vēsturnieki vienprātīgi atbalsta oficiālo 20. gadsimta notikumu interpretāciju. Feldmanis atgādina vienu piemēru: 80. gadu beigās Krievijā bija mēģinājums uzrakstīt jaunu Lielā Tēvijas kara vēsturi 10 sējumos, taču darbs tika ātri vien apturēts. "1990.gadā pirmais sējums bija gatavs, to apsprieda Aizsardzības ministrijā, un secinājums bija viens: ja mēs šo publicējam, tad mums jārīko process Nirnberga 2 un jāsēdina uz apsūdzēto sola visa toreizējās PSRS politiskā elite." Pagriezienu projām no vēstures demokratizācijas, pēc Feldmaņa domām, labi formulējis ievērojams Krievijas vēsturnieks Jurijs Afanasjevs: "Mums tagad liek vēstures notikumus, it īpaši tos, kas attiecas uz Otrā pasaules kara periodu, interpretēt tā, kā to darīja Staļina laikā." Vēl intervijā Sestdienu Inesis Feldmanis runā par to, kā PSRS ar sabiedrotajiem vienojusies par Baltijas okupācijas jautājumu, un vai ir palikuši neatrisināti kādi noslēpumi Latvijas XX gadsimta pirmās puses vēsturē.