Pēdējā laikā, kad latviešu lasītājam dota iespēja beidzot uzzināt, ko vēl bez Dzīvnieku fermas un 1984 ir sarakstījis Džordžs Orvels (īstajā vārdā Ēriks Arturs Blērs), kad cits pēc cita dienasgaismu ierauga viņa agrīnie darbi - Posts Parīzē un Londonā, Toreiz Birmā, Lai plīvo aspidistra -, Orvels kļūst vēl interesantāks. Jā, tie Orvela varoņi... Mazi cilvēciņi ar mazām problēmiņām, nīkuļi kā koktirgotājs Fērlijs no Toreiz Birmā un Gordons Komstoks no Lai plīvo aspidistra. Ak, šis melnais Orvela humors, melnāks par sodrējiem, ar kuriem Dorotija nosmērējas ik rītu, cenšoties iekurt niķīgo plīti. Agrīnie Orvela darbi ir tik pārsteidzoši un mulsinoši atkailinātas dvēseles stāsti, ka brīžiem lasot pieķer sevi pie domas - lai tā rakstītu, autoram ir jābūt ar «absolūto dvēseļu dzirdi». Milzīgā uz zemes mītošo dvēseļu kora dziedājumā Orvels sadzird ik sīku balstiņu un šad tad kādai no tām ļauj izpausties caur sevi tā, lai sadzird ikviens, pat tie, kuri lāga pat savā dvēselē nav ieklausījušies. Līdz smiekliem, līdz mielēm, līdz dusmām un dzīvošanai tālāk. Līdz tam, ka arī lasītājam saasinās maņas. Vismaz uz brīdi, kamēr grāmatas pēcgarša svaiga. Orvels kaitina. Atšķirībā no saviem laikabiedriem, kas vismaz ārēji cenšas, lai viņu varoņi saglabātu godiņu, cilvēciskumu u. tml., Orvels tam uzspļauj. Ja varonis ir ņerga - viņš tāds arī paliek. Gļēvulis nepiedzīvo morālo izaugsmi, draņķis nekļūst par labu cilvēku. Pretēji psihologiem, kuri apgalvo, ka viss mūsu raksturā nāk no bērnības, Orvels saka: tādi nu mēs esam, kādi piedzimām. Vide, protams, iespaido, taču ne būtiski.
Par sievietēm rakstnieks, izskatās, ir labākās domās nekā par savu dzimumu. Nekāda heroisma, protams, nav arī viņās, tomēr pret sieviešu kārtas varonēm Orvels izturas ar lielāku maigumu, pat sirsnību. Ēteriskā, nepārspējami mietpilsoniskā Elizabete, kurā no sirds iemīlas Fērlijs skumji rūgtajā stāstā par britiem Birmā, saņem to, pēc kā ieradusies. Rozmarija, kura balsta un žēlo tizlo Komstoku Aspidistrā, saņem Orvela dāvanu - mīļoto ar visām neirozēm saudzīgai lietošanai turpmākajam mūžam. Arī Dorotija nav nekāds izņēmums, Orvels gan atņem viņai ticību, tomēr atstāj Cerību un Mīlestību. Tās kā spārni, iespējams, nesīs viņu cauri turpmākajai dzīvei tikpat labi kā burvju kurpītes vārdamāsu no Oza zemes. «Dievs no mašīnas» loma še tīši dāvāts vīriešu dzimumam. Ne īsti Kupidons, ne Pāns, omulīgais Vorbērtons vispirms kļūst par katalizatoru Dorotijas bēgšanai un tad ar savām dievišķajām rociņām atved viņu atpakaļ vecajā dzīvē, vienlaikus kusli mēģinādams pildīt arī sātana kārdinātāja lomu. Taču novecojis sātans īsti nekārdina. Vai arī, kā prāto pati Dorotija, tāpēc, ka pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuri pazaudējuši ticību, bet saglabājuši vajadzību pēc tās. Un šī vajadzība vien var kļūt par vadmotīvu, par karogu, kas plīvo vēl aicinošāk nekā daudz lamātā un peltā mietpilsoņu puķe aspidistra, kuru mūsu valodā sauc par «mājas svētību». Katrs dabū to, ko vēlas. Un nevajag vēlēties mazāk. Tā māca Orvels.