Arī prestižais Amerikas Filmu institūts piešķīris Argo gada filmas statusu, argumentējot izvēli gana nekautrīgiem vārdiem: «Argo lauž priekšstatu starp izdomu/fikciju un patiesību, izmantojot abas, lai izklāstītu aizraujošu Holivudas piedzīvojumu Amerikai sarežģītā vēstures brīdī. (..) Bet tos, kas apšauba filmas izcilību, Argo sūta - f**k yourself.»
Bens Afleks uzreiz pēc pirmajiem triumfa mirkļiem, kad daudziem negaidīti tieši Argo kā labākā filma un pats Bens kā labākais režisors uzvarēja starptautiskās kinopreses pārstāvju pasākumā - cīņā par 2012. gada Zelta globusu -, nemaz neslēpa savu sapīkumu - jo viņš nebija nominēts labākā režisora godalgai Oskariem (tāpat kā Kventins Tarantīno un vēl pāris režisoru no gada labākās filmas nominācijai lemtajām deviņām pretendentēm).
Toties gan filma Argo, gan tās režisors var cerēt uz BAFTA - Oskaru aizokeāna analoga - britu Kinoakadēmijas - atzinību. Kopumā Argo patlaban savācis 44 dažādu festivālu un kinoorganizāciju balvas un 66 nominācijas, Amerikas sabiedriskās domas veidošanā būtisko Critic's Choice Award - kritiķu izvēles jeb simpātiju prīzi ieskaitot. To, vai reālā oskarsuvenīrā rezultēsies kāda no septiņām nominācijām (par labāko montāžu, skaņas montāžu un skaņas miksēšanu, Aleksandra Deplā oriģinālmūziku, veiksmīgāko adaptēto scenāriju, labāko aktierdarbu Alanam Ārkinam otrā plāna lomā un gada filmu), kurai Kinoakadēmija izvirzījusi šo filmu, uzzināsim naktī uz 25. februāri.
Argo fenomens patiesībā ir viegli skaidrojams. Pirmkārt, Akadēmijai patīk gudri aktieri, kas pārkvalificējas par labiem režisoriem (Klints Īstvuds, Mels Gibsons, Džordžs Klūnijs…). Arī Afleks korekti, tomēr profesionāli aizvien pārliecinošāk darbojas režijā (salīdziniet viņa 2007. gada režijas debiju Gone Baby Gone, tad pirms diviem gadiem tapušo kluso, bet iespaidīgo krimināldrāmu The Town un tagad - gana ņipro politisko farsu Argo).
Otrkārt, Argo ir skatītājiem draudzīga filma (tas Oskaru nominantu vidū atšķir Argo no Ketrinas Bigelovas bezkompromisu dokumentālās drāmas Zero Dark Thirty vai pārāk skaidra patosa pilno, kaut nenoliedzami ļoti vareno Stīvena Spīlberga eposu Lincoln, ja runa ir par t. s. politiskajām filmām). Argo ir samērā aizraujošs, skaidrs sižets, tā nespīdzina skatītāju ar eksperimentāliem mākslas «grabuļiem». Tā nav monumentāla freska par laikmetu, bet gan jestrs politisks trilleris ar farsa elementiem, kurā Afleks mīlīgi paironizē par Holivudu. Tieši tā - mīlīgi. To, vai uzvarēs Bena Afleka jaukums un pieklājība, redzēsim. Galu galā pasaule jau sen, šķiet, dzīvo pēc Holivudas likumiem.