Konceptuāli iespējams izdalīt divas pieejas valsts lomai cilvēku dzīvē. Viena pieeja paredz, ka cilvēks no valsts saņem norādes par to, ko var un ko nevar darīt. Šāda pieeja darbojās Padomju Savienībā un spilgti aprakstīta Džordža Orvela grāmatā «1984». Savukārt otra pieeja paredz izvēles brīvību - cilvēki paši var izvēlēties, kas viņiem patīk, kas nepatīk, kā ģērbties, un izlemt, vai svētdien iet uz baznīcu vai hokeja spēli. Mūsdienu Rietumu sabiedrībā izvēle izdarīta par labu cilvēku individuālajai brīvībai. Valsts cilvēku brīvību ierobežo tikai dažos gadījumos, pamatojot, kādēļ tas nepieciešams.
Visprimitīvākais ierobežojumu veids ir aizliegums. Pagātnē un arī mūsdienās zināmi vairāki gadījumi, kuros valdība, cenšoties risināt problēmas, piemēro aizliegumus. Lielākajā daļā gadījumu aizliegumi gan ir neefektīvi, jo, nosakot aizliegumu, nebūt nezūd pieprasījuma iemesls.
Alternatīva aizliegumam ir dažādu ierobežojumu noteikšana, ko parasti argumentē ar cilvēku nespēju pieņemt adekvātus lēmumus, kas noved pie smagām sekām nepareizas izvēles gadījumā. Labs piemērs šajā jomā ir medicīna, īpaši medikamenti. Lai nogādātu zāles līdz gala lietotājam, nepieciešams ievērot ļoti daudz dažādu ierobežojumu un prasību attiecībā uz izpēti, ražošanas procesu, piegādi, pārdošanu un reklāmu. Neskatoties uz šo regulējumu, cilvēki regulāri bojā veselību, lietojot nepareizas zāles nepareizās devās. Turklāt ierobežojumi būtiski sadārdzina medikamentu cenu. Ja tik strikti regulējumi būtu piemēroti auto industrijai tās pirmsākumos, ja toreiz valsts būtu iejaukusies, nosakot ārkārtīgi augstus kvalitātes standartus auto ražošanai, šodien izvēle vieglo mašīnu jomā būtu ierobežota, bet cilvēki turpinātu pārvietoties ar zirgu pajūgiem.
Atgriežoties pie nebanku kredītdevēju situācijas šobrīd Latvijā, svarīgi apzināties, ka šī nozare eksistē tādēļ, ka tirgū ir pieprasījums pēc tās pakalpojumiem. Lielākajai daļai nebanku kredītdevēju klientu ir bankas konts, tātad viņi jau ir banku klienti, bet komercbankas klientiem nav gatavas ātri izsniegt aizdevumus bez nodrošinājuma. Nebanku kredītdevēji sniedz pakalpojumu, ko nepiedāvā neviens cits - ātri saņemt aizdevumu īstermiņa vajadzībām.
Nenoliedzami, ka Latvijā nebanku kredītdevēju piešķirto ātro aizdevumu nozare ir tās agrīnas attīstības stadijā un gan nozarei, gan klientiem jāiemācās, kad šo pakalpojumu ir izdevīgi un kad nav izdevīgi lietot. Potenciāli jāizskata papildu prasības tieši informācijas atklāšanā par pakalpojuma izmaksām un sekām, lai mazinātu nepareizu klientu izvēli. Lielākajā daļā attīstīto valstu šī nozare izstrādājusi regulējumu gan likumu, gan pašregulējuma formā, ieviešot industrijas standartus. Iespējams, vairs nav tālu līdz likumam, kas Latvijā ieviesīs konkrētas prasības visai nozarei. Es ceru, ka dusmu uzplūdā netiks radīts regulējums, kas piespiedu kārtā likvidēs visu sektoru, jo pieprasījums jau no tā nepazudīs.
* SIA Superia partneris