«Lai nesaķertu vīrusu, pēc treniņiem nedrīkst staigāt sasvīduši, jāmaina drēbes, jābūt siltām rokām, kājām, jādzer daudz ūdens, jāuzturas vēdinātās telpās un pēc iespējas mazāk publiskās vietās. Protams, tas nav viegli izdarāms, jo šīs ir ziemas spēles,» Cīrulis olimpiskajām cerībām gan rekomendēs stipri apdomāt lietderību iet atklāšanas gājienā. «No medicīniskā viedokļa būtu pareizi neiet, taču labi saprotu, ka tie ir četrgades svētki. Sportists nenonāk olimpiskajās spēlēs tāpat vien - viņš ir izpildījis normatīvu, kas ne katram ir pa spēkam.»
Cīrulis apstiprināja, ka pirms došanās ceļā sūdzības no olimpiešiem par veselību neesot bijušas: «Cerams, ka arī nebūs. Tagad viss ir kārtībā, taču jābūt gataviem dažādiem pavērsieniem.»
Runājot par biatlonistu likstām pēc slimošanas ar neatlaidīgo Epšteina-Barra vīrusu, Cīrulis norādīja uz atšķirīgajiem organismiem - viens vīrusu izslimo ātrāk un bez būtiskām sekām, citam sekas ir ilglaicīgākas un daudz nepatīkamākas. «Vidēji vienu gadu var būt visādi simptomi, taču ilgāk gan ne,» pārliecināts bija Cīrulis.
Ne mazāk būtiska loma ir veiksmīgai aklimatizācijai. «Desmit stundu atšķirība starp Latviju un Vankūveru - tas ir daudz. Sportisti jau mājās centās veicināt aklimatizāciju - trenējās vakarā, vēlāk gāja gulēt, taču vairāk par trim stundām pārvirzīt nav iespējams, jo visu regulē gaismas un tumsas cikls. Svarīgi sevi noskaņot psiholoģiski - uz pirmo treniņu jāiet ar domu, ka nekas nav mainījies. Aklimatizācija iet viļņveidīgi. Dažkārt jau otrajā dienā organismu izdodas piemānīt un labi startēt, taču pašsajūta normalizējas pēc septītās dienas. Pirmā bedre var būt piektajā dienā, otrā - otrajā nedēļā. Tas ir ļoti individuāli, jo atkarīgs arī no tā, cik bieži ceļo, kā organisms pie tā ir pieradis. Mums ir vispārējas iestrādes, cerams, ka ar aklimatizāciju trāpīsim!»