Tālajos padomju laikos, 16 gadu vecumā saņemot savu pirmo pasi, jauniešiem populāra izklaide bija tās pēdējā lapā publicēto noteikumu lasīšana, vārda «pase» vietā izrunājot kaut ko pilnīgi neiederīgu, piemēram, «gurķis». Nopietnais, oficiālais teksts pārtapa līdz asarām smieklīgā. Teiktais nāk prātā, iepazīstoties ar Saeimas deputāta Daiņa Liepiņa konstitucionālo sūdzību par vairāku Saeimas Kārtības ruļļa pantu neatbilstību Satversmei. Diemžēl lielai daļai sabiedrības attieksmi pret ziņu par šo sūdzību un tajā pausto veido nevis izmantotie juridiskie argumenti, bet gan patika vai nepatika pret pieminēto personu. Un tas ir kā greizais spogulis, kas īsto bildi sakropļo.
Tāpēc mēģināsim kaut uz mirkli distancēties no savas attieksmes pret konstitucionālās sūdzības autoru un pievērst uzmanību tam, ko viņš aktualizējis.
Kā zināms, Satversme paredz, ka «pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas», bet Saeimas Kārtības rullis - ka kriminālvajāšanai nodots deputāts zaudē tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju darbā, kā arī zaudē tiesības uz daļu atlīdzības.
Nezinu, kā ar šo normu savstarpējo pretrunīgumu, bet skaidrs, ka te ir pretruna ar nevainīguma prezumpcijas principu - cilvēks ar atstādināšanu no darba tiek sodīts par pārkāpumu, kurš nemaz vēl nav pierādīts. Turklāt arī pati atstādināšana ir vien daļēja - faktiski liegums ir sēdes laikā atrasties deputāta vietā, balsot un izteikties, citādi deputāta statuss saglabājas, ir visas iespējas līdzdarboties lēmumu sagatavošanā, piedalīties tā sauktajās kuluāru sarunās, tikties ar vēlētājiem, izmantot frakcijas dienesta transportu utt., par to saņemot vēl pusi no deputāta mēnešalgas. Piedodiet, bet tā sanāk vien parodija par atstādināšanu, nevis tāda pēc būtības. Ja tiesībsargājošajām institūcijām ir pamats uzskatīt, ka persona, kas nodota kriminālvajāšanai, var nodarīt kaitējumu sabiedrībai vai veicināt kādu būtisku lēmumu pieņemšanu savās interesēs, jāpiemēro attiecīgais drošības līdzeklis, bet, ja tādu draudu nav, lai arī kas būtu konkrētā persona, pamatu daļējam (!) liegumam pildīt vēlētāja uzticēto pienākumu vismaz es neredzu. Proti, vai nu ļaujam, lai strādā, vai izolējam no sabiedrības, ja tik bīstams. Turklāt lēmums par deputātu tā saukto izdošanu kriminālvajāšanai vienmēr ir subjektīvs - kolēģi par to balso, un, kaut arī parasti tā nenotiek, «balsošanas mašīnai» īpaši «vērtīga kadra» gadījumā lēmums var būt arī «nē». Kā teicu, tā parasti nenotiek, bet teorētiski tāda iespēja ir, un arī tas ir absurds, jo Saeima taču nav nekāda tiesa.