Par atnākušo jauno, 2013. gadu jāpriecājas tāpat kā par aizgājušo, kas neatkarīgo Latvijas valsti padarījis par 12 mēnešiem vecāku un, cerams, arī palīdzējis tai kļūt kaut nedaudz izturīgākai, spēcīgākai un gudrākai. Tik jaunai valstij katrs brīvībā aizvadītais gads ir jo īpaši svarīgs, jo ne vien stiprina mūsu nacionālo pašapziņu, bet arī paaugstina valsts novērtējumu citu valstu skatījumā. Tas sakāms gan par stratēģiskajiem sabiedrotajiem, gan arī par valstīm ar atšķirīgu politisko modeli un uzskatiem, pat ja beidzamajām to pagalam negribētos atzīt. Tā pamatā iekšpolitiska stabilitāte, sabiedrības vairākuma uzticības mandāts valdībai, kas ļāvis īstenot nepateicīgo kursu uz krīzes pārvarēšanu un sagaidīt premjerministra ilgi gaidītos vārdus, ka šogad ekonomisko izaugsmi sajutīsim savos maciņos. Ļoti gaidīts mirklis, kas daudzu sejas, cerams, vērtīs gaišākas un, jādomā, ļaus arī valdībai ar lielāku spēku paveikt gada lielāko darbu - sagatavoties pārejai uz eiro. Tomēr ar maciņa biezumu vien būs par maz. Tas, ka 20 neatkarības gados gandrīz katra ģimene tikusi pie savas automašīnas un ļoti nepieciešamās sadzīves tehnikas, par ko līdz 1991. gadam daudzi pat nesapņoja, nav tik būtiski ietekmējis Latvijas iedzīvotāju pasaules uzskatu, kā iepriekš varēja domāt. Pērn to apliecināja kāda socioloģiskā aptauja, kas uzrādīja daudzu personu dīvainu nostalģiju pēc sociālisma laikiem.
Tam visdrīzāk vajadzētu mudināt uz pārdomām, kas darāms pēc tam, kad nosacītā ekonomiskā stabilitāte valstī būs atgriezusies. Turklāt apstākļos, kad visi lielie stratēģiskie mērķi (dalība NATO, ES, cerams, arī pāreja uz eiro) ir tikuši īstenoti. Tad ar vēl labāku sadzīves aprīkojumu un jaunāko Lexus modeli vien nepietiks. Bez atskaites punkta nav iespējams iztikt, un tas, bez šaubām, ir pati Latvija ar tās likteņiem un vēsturi. To var uzlūkot kā būtiskāko pamatu, kura dēļ ir vērts atbalstīt esošo valsti gan katrā ikdienas mazajā solī, gan lielos Latvijas mēroga darbos. Sameklēt atskaiti savu vecāku, vecvecāku dzīvē, darbos un iecerēs. Arī uz Sibīriju izsūtīto dramatiskajos likteņos un nacionālo partizānu cīņā par savu Latviju. Par šiem cilvēkiem nepieciešams atcerēties tieši tad, kad esam sajutuši nogurumu vai šķietami zaudējuši ticību un apgalvojam, ka šai valstij vairs neticam. Būs taisnība populāram vecākās paaudzes latviešu dzejniekam ar lēģera pieredzi, ka, pat neraugoties uz visām likstām, pats galvenais ir tas, ka «mums ir sava valsts». Paskatīsimies uz to kā uz milzu dāvanu, par kādu pasaulē pat ievērojami lielākas tautas var tikai sapņot. Gribētos cerēt, ka pagājušais, 2012. gads patiešām ir padarījis mūs izturīgākus un redzīgākus un spēsim šogad ar visiem darbiem godam tikt galā!