Katram rakstīt pratējam ir iespējams izklāstīt to, kas ienāk prātā, vai pierakstīt, ko stāsta kāds cits gudrinieks. Jo gan jau kāds senatnes ģēnijs bija analfabēts, un to visu var izlasīt lasītpratēji pat pēc gadu tūkstošiem, kad rakstītāja miesas atomi sen jau klejo dabiskajā apritē. Vēstījuma forma nav svarīga, jo galvenais ir saturs, un tas var būt kā klintī iecirsts, tā ieskrāpēts māla plāksnītē, arī mezglu rakstībai nav ne vainas. Tāpat arī var uzteikt Lielvārdes jostu, ko dažs labs apgalvo tekoši lasām, bet vislabākā pieraksta forma tomēr ir grāmata, un tās iespējām netiek līdzi pat vismodernākās mūsdienu ierīces - tādas kā planšetdatori.
Bet, atgriežoties pie Senioru Dienas jautājuma, tikvien varu pateikt, ka grāmatu aizkustinājumu parasti var gaidīt no beletristikas (diez vai kādu aizkustina telefongrāmata), jo aktuālās ziņas par traģēdijām vai kaut ko tamlīdzīgu, kas aizkustina, līdz mums nenonāk grāmatu formātā. Tiesa, apraksti par visu dzīvo uz planētas aizkustina no sirds, bet tajos vienmēr sastopami daiļliteratūras elementi, kā nu kuram tas padevies. Tieši tāpat arī ceļojumu aprakstos vai skaistos, tēlainos pētījumos par kosmosa dzīlēm, sevišķi tajos, par kuriem pastāsta orbitālie teleskopi, tādi kā Habla vārdā nosauktais (Hubble Space Telescope). Bet vispār katra grāmata var aizkustināt, jo katrā kaut kas ir atrodams, pat Leonīda Brežņeva Neskartā zeme. Vai kāda cita, kas pirmajā brīdī šķiet galīgs savārstījums. Tomēr katram ir kāda grāmata, kas noteikti patīk vairāk, un to nosaka katra subjekta gaume, interešu loks un sentimenta klātbūtnes līmenis dvēselē. Vietā ir pieminēt neapšaubāmi pamatīgo Vējiem līdzi, kas līdz asarām aizkustina lielu daļu cilvēces daiļo būtņu un pa kādam, kas izskatās pēc vīrieša, tāpat kā daudzus no mūsu nākotnes aizrauj Harija Potera piedzīvojumi vai kaut kas tamlīdzīgs.
Tas par aizkustinājumu, bet, ja atceras iespēju no grāmatām kaut ko iemācīties, protams, noder filozofiska satura folianti un noteikti Bībele, ja vien spēj tajā ielasīties. Taču katram būtu ieteicams iedziļinoties izlasīt visai plāno Klaiva Steiplza Lūisa lielisko atgādinājumu - Skrūvšņores vēstules (The Screwtape Letters). Tajā var izlasīt pieredzējušā Velna korespondenci savam brāļadēlam. Ieteicams ne vien tam, kurš jau nokļuvis dzīves beigu posmā, kuram aktualizējies dialogs ar taisno tiesu, bet arī iesācējam, kuram šķiet, ka dzīvos mūžīgi. Bet jo sevišķi tam, kurš atrod sevi par bezgrēcīgu esam un tāpēc domā, ka caurlaide uz paradīzi viņu jau gaida iekšā laidēja rakstāmgalda atvilktnē.