Redzētais, ka mūs gaida, atmiņā atsauc Zanes un Agra Bārbalu stāstīto. Meiteņu foto abi ieraudzījuši tikai dienu pirms viņu satikšanas, un, aizbraucot uz Mazsalacu ciemos, pirmais, ko meitenes pateikušas: «Kā mēs jūs nevarējām izgaidīt!» Zane asarām acīs nav spējusi pat atbildēt. «17 gadu es gaidīju brīdi, lai satiktu savus bērnus. Tajā brīdī man viņas piedzima,» emocijas atceras mamma. Uzreiz zvanījuši bāriņtiesai un sacījuši, ka meitenes ņems ģimenē. Nākamajā dienā visi jau braukuši mājās. Nenoliedzami bijušas arī bažas par to, ka māsiņas gribēs atpakaļ pie audžuvecākiem, bet viņas uzreiz Zani un Agri sauca par mammu un tēti. Beidzot ir tā piepildītā sajūta un jezga mājās. «Netaisnība ir tad, ja bērniem jāuzaug bez apskāvieniem un mīlestības, taču četrus var samīļot ne pa jokam,» stāsta mamma un piebilst, ka ir patiesi laimīgi. Bērni savā ziņā izglābuši viņus, viņi - meitenes.
Saslimis prezidents
Latvijas lepnuma balvas pasniegšanu ģimene atceras kā ļoti lielu piedzīvojumu. «Jutāmies tādi uz rokām iznēsāti,» saka Zane. Turklāt meitenes bijušas sajūsmā par Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Viņam arī sūtīts zīmējums no māsām, lai veseļojas. Zane stāsta, viņa kādu vakaru redzējusi, ka Patrīcija raud. Prasījusi, kas noticis, izrādās, Valsts prezidents saslimis. Tad arī nolemts sūtīt savas labās domas ar zīmējumu. Uzzīmēta sirds, un visi salikuši arī savas rociņas.
Zane vēl smej, ka Latvijas lepnuma ceremonijā visu laiku meitenēm čukstējusi, ka jāsēž mierīgi, bet, kad meitenes tikušas uz skatuves, devušas vaļā.
Neilgi pēc Latvijas lepnuma ceremonijas meitenes nokristītas vietējā Stendes baznīciņā. Lielās māsas šogad pabeigušas bērnudārzu un septembrī sāks iet skolā. Pašas meitenes sarunas brīdī gan groza galvu - vēl negribas uz skolu. Zane piebilst, ka skolā nebūs jau iepazīto draugu no bērnudārza. Turklāt ļoti jūtams, ka cilvēki arvien brauc prom no Latvijas. Arī mazo meiteņu bērnudārza grupiņu šovasar likvidē, un tos bērnus, kuri būs palikuši, liks klāt pie citas grupas. Savukārt izvēlētajā skolā varēs izveidot tikai vienu pirmo klasi.
Runājot par skolu, mazās māsas grib būt kā lielās - labprāt ietu uz skolu, ja tikai varētu. Zane bilst, ka jaunākajām māsām noteikti ar skolas gaitu uzsākšanu būs vieglāk. Jau tagad abas seko lielo māsu piemēram un mācās lasīt. Visām četrām šobrīd arī top lielais rakstāmgalds, taču vecākiem nu būs četrus bērnus organizēt vēl grūtāk - iepriekš visas varēja aizvest uz bērnudārzu un vecāki varēja doties mierīgi uz darbu, tagad priekšā lielā vadāšana. Savukārt nekas nav mainījies rīta rituālos - lai izlemtu, kurai māsai pirmajai pīt bizes, tiek vilktas lozītes.
Kāds no augšas palīdz
Toreiz, gandrīz pirms diviem gadiem, meiteņu dēļ visa dzīve apgriezta otrādi - aiziets prom no Rīgas, no labi atalgotiem darbiem un iegādāts īpašums Talsos, lai sāktu savu biznesu - atvērtu moteli. Zane toreiz sacīja, ka tas nedrīkst neizdoties - jāpabaro sešas mutes. Tagad viņa piebilst, ka laikam kāds no augšas tomēr tur roku uz pleca un palīdz, jo, lai gan ar uztraukumiem, iecere izdevusies, un var redzēt, ka ģimene ar to patiesi lepojas. Kuršu kroga izkārtne vēl nav pielikta, bet, kā saka bērni, ciemiņus jau uzņem divus mēnešus. Visi sīkumi nav pabeigti, bet bijis svarīgi sākt strādāt jau šovasar, lai var atkal atsperties un īstenot nākamās idejas. Oficiālā atklāšanas balle vēl tikai priekšā. Zane smej, ka pirmās bailes ir pārdzīvotas. Sākumā bijis pat bail prasīt, vai cilvēkiem ēdiens garšojis, un gribējies skaitīt, cik reižu kurš atbraucis - ja deviņas, tad jau īsts savējais.
Izrādot viesnīcas numuriņus, Zane piebilst, ka sākumā mēģinājusi katru uzrunāt un visu izrādīt, un var just, ka patiesi priecājas par katru labo atsauksmi. Turklāt pašai viesnīcai piemīt garša - septiņi numuriņi, septiņas garšas un līdz ar to arī septiņas noskaņas. Te viss pārdomāts līdz sīkumiem - katrā istabā uz galda pat stikla trauciņš ar attiecīgo garšvielu, kas telpai piešķir odziņu. Zane gan kādā brīdī saka, ka biznesā viņi ir vēl zaļi, un ik pa laikam stāsta par nākotnes plāniem - gribētos gan bērnu laukumu, gan pirtiņu ar īstu pirtnieku, gan kādu lapeni, gan pašu ceptu maizi. Galvā tā kopbilde ir, bet jāiet maziem solīšiem, izcīnot savu vietu. Saimniece neslēpj arī to, ka ar darbinieku atrašanu gājis grūti, tāpēc viņa ir pateicīga, ka kodolu veido radi - droši var teikt, ka izveidots ģimenes uzņēmums.
Uztver kā ciemiņus
Sarunas laikā meitenes turpat vien skraida. Turklāt visām ļoti interesē, kas un kā Kuršu krogā notiek. Sākumā gan visus apmeklētājus uztvērušas kā ciemiņus, gribējušas runāties un spēlēties, ik pa laikam jautājušas, vai šodien ciemiņu daudz. Mācīts arī tas, ka nevajag iet pie galdiem un cilvēkus traucēt, kamēr viņi ēd. Tikai pēc tam ar citiem bērniem var paspēlēties. Robeža ir jānovelk. Līdz ar to tagad meitenes vairs neprasa par ciemiņiem, bet interesējas, cik bērnu bijuši un vai nācis arī kāds sunītis.
Kad viņu te nav, māsas dzīvojas pa laukiem, palīdzot omei. Uzreiz arī meitenes sāk uzskaitīt, ko un kā darījušas - vākušas dilles, ķiplokus, lasījušas upenes, ērkšķogas un ābolus. Zane stāsta, ka māsas ir lieli palīgi, turklāt pašas piesakās darbiņiem. Nācies iegādāties pat četrus kaplīšus, lai kādai nav jāgaida rindā. Neiztikt gan arī bez nedarbiem - bijušas pa koku uzlīdušas uz šķūņa jumta. Vienmēr gan atrodas kāda, kas par blēņām mammai pastāsta - no četrām patiesību izvilināt vieglāk, kāda vienmēr gatava runāt. Savukārt Evelīna, kura ir vecākā, visas pieskata un vēro - ir atbildība par māsām.
Zane kādā brīdī min, ka nevienu jau nespiedīs, bet cer, ka kāda no četrām meitenēm gribēs te nākotnē palikt un saimniekot. Savukārt tagad pat grūti aptvert, cik ātri skrien laiks. Atbrauc bērni no laukiem, un džemperis jau neder! Labi vēl, ka to, kas derējis lielajām māsām, var izmantot mazās, turklāt abas neiebilst, pat velk ar lepnumu - šādi jūtas vecākas. Nemainīgs gan palicis tas, ka meitenes visu laiku grib būt kopā ar vecākiem. Kad atbrauc no laukiem, pat tiek dalīts, kuras pa dienu pie mammas un kuras - pie tēta.
Braucot prom, meitenes nāk mūs pavadīt - māj ar rokām un dzied dziesmiņu. Lai gan pa vasaru šis tas piemirsies, visas četras māsiņas dzied no sirds. Un negribas nemaz doties prom, jo katrs te jūtas patiešām gaidīts.