Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 25-26% no strādājošajiem - gandrīz 200 tūkstošu cilvēku - saņem minimālo algu. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācija uzrāda vēl lielāku šādu cilvēku īpatsvaru - apmēram 36%. Tas nozīmē, ka mums ir ļoti daudz cilvēku uz nabadzības riska robežas - saņemot mēnesī uz rokas 146-157 latus. Nabadzības riska robeža ir 150 latu. Ja mēs piesummējam pensionārus, no kuriem 80% dzīvo ar pensiju līdz 200 latiem, tad... bilde ir briesmīga. Te parādās vairākas problēmas. Pirmkārt, nevar ilgstoši būt situācija, ka ir tik daudz strādājošo, kuru reālie ienākumi ir zemāki par pensionāru ienākumiem. Vienkārši tāpēc, ka, ņemot vērā, ka pensiju saņēmēju skaits mums ir ap 520 000, savukārt sociālās iemaksas vispār veic ap 900 000, tad kā pensionāriem varēs nodrošināt pensijas, ja arī šo iemaksu veicēji saņem tik maz?! Otrkārt, ļoti smaga problēma būs arī šie pašreizējie zemo algu saņēmēji. Kāda būs viņu pensija? Tā būs 100-150 eiro mēnesī. Ir taču skaidrs, ka ar to viņi izdzīvot nevarēs. Valstij jau tagad ir jādomā, ko darīt.
Kaut cik pieņemami būtu - bet arī tad būtu jādomā, ko darīt -, ja minimālo algu saņemtu 10% no strādājošajiem. Bet ne jau ceturtā daļa!
Nenoliedzot, ka Latvijā netrūkst cilvēku, kuri tiešām saņem tikai minimālo algu, 36% liekas neticami, te ir runa par aplokšņu algām. Saprotot, ka no šīs nojausmas nevienam vieglāk nekļūst, ko darīt?
Ir vairāki virzieni. Pirmais, daudz pieminētais, - ēnu ekonomikas apkarošana. Bet otrs, par ko gandrīz nerunājam, ir arodbiedrības. Dažādu iemeslu dēļ mums ir tāda ironiska attieksme pret arodbiedrībām - lielā mērā tāpēc, ka t. s. sociālais dialogs pagaidām Latvijā diemžēl izpaužas kā a) darba devēji kopā ar darba devējiem draudzīgi kopā sit valdību (kas, starp citu, arī ir darba devējs...), nevis risina daudzus jautājumus savstarpēji, b) arodbiedrības nodarbojas ar atalgojuma palielinājuma prasībām, un punkts. Skandināvijā arodbiedrības ne tikai pārstāv strādājošo viņa tiesību aizsardzībā, bet vispār palīdz strādājošajam labāk saprast to vidi, kādā viņš strādā. Respektīvi, Skandināvijā arodbiedrības ne tikai prasa lielākas algas, bet arī runā ar darba devējiem par to, vai lietu, ko dara desmit, nevar darīt septiņi. Jā, arodbiedrība tad rūpējas par tiem trim, bet runa ir par attieksmi sarunā. Ja darbiniekam ir priekšstats par to, kāds vispār ir stāvoklis nozarē, kurā viņš strādā, ja viņam ir informācija par to, kādi plāni ir uzņēmumam, kurā viņš strādā, viņš var labāk pieņemt lēmumu - varbūt iet uz citu nozari, varbūt kādu laiku rēķināties ar uzņēmuma reālajām iespējām utt. Arodbiedrība var būt uzņēmuma attīstību veicinoša, nevis bremzējoša.
Tas ir pareizi, bet vai nav tā, ka daļa Latvijas uzņēmumu - ja viņi sāks visu maksāt legāli - aizies pa burbuli?
Piekrītu, ka Latvijā bizness mazliet ir gājis tādu Ķīnas lētā darbaspēka ceļu... Mums ir maz lielu uzņēmumu, un ar tiem relatīvi vidējiem un mazajiem tiešām ir tā, ka nereti ir pierasts, teiksim tā, pablēdīties. Bet - krīze nozīmē arī beigas vienam posmam Latvijas ekonomikā, un turpmāk tā vairs nevarēs. Cilvēki nebūs ar mieru. Man šķiet, mēs vēl tā īsti neesam sapratuši, ka Latvijas atrašanās eiroklubā nozīmē ne tikai citu valūtu, bet arī citus spēles noteikumus. Un atkal - te liela nozīme ir arodbiedrībām.
Par to «gaišo nākotni» 100-150 eiro pensijas izskatā. Un ko tad darīt?
Redziet, pirmkārt, mums vispār par šīm lietām vairāk jārunā. Mums ir dažādas kampaņas par to, kā uzvesties uz ceļiem, taču mums ļoti noderētu tādas arī par sociālo budžetu... Tātad Latvijā līdz šim ir bijusi prakse - ja cilvēks ir atzīts par trūcīgu, papildus valsts maksātajam viņam attiecīgā pašvaldība veido dažādu pabalstu paketi. Līdz šim pašvaldības ar šo problēmu puslīdz tikušas galā, bet tas diez vai būs vienīgais risinājums. Citās Eiropas valstīs ir minimālās pensijas jēdziens, respektīvi, valsts zināmu daļu piemaksā no pamatbudžeta. Apmērs ir dažāds. Somijā garantētā pensija ir 732 eiro mēnesī, Īrijā - 219 eiro nedēļā (plus dažādi atvieglojumi un piemaksas) utt. Ir tāds modelis, vienīgā nelaime ir tā, ka var gadīties - un to jau Eiropā redz -, ka valstis krīzes periodā šādus izdevumus nevar atļauties un sāk šo garantēto pensiju apjomu samazināt. Latvijas politiskajā telpā par to nav diskutēts, bet tas būs jādara.
Atgriežoties pie pensijām. Vieni saka, ka ir uzkrājums, tāpēc pensijas varētu palielināt vairāk, citi - ka sociālajā budžetā ir iztrūkums, beigās ļaudis nesaprot, kam taisnība.
Šķiet, nav jāpierāda, ka pareizi ir pārvaldīt sociālo budžetu, veidojot tajā uzkrājumu. Līdz krīzei (2009. gada sākums) uzkrājums bija 951 miljons latu. Krīzes laikā samazinās darbvietu skaits, cilvēku ieņēmumi, nodokļu iemaksas utt. Nu, un krīzes laikā mēs šo uzkrājumu esam krietni patērējuši - šā gada beigās tas būs 171 miljons latu. Par sociālo budžetu - kā jebkuram budžetam, tam ir ieņēmumi un izdevumi. Šogad izdevumi pārsniegs ieņēmumus par 56 miljoniem latu, respektīvi, par tik šis uzkrājums vēl tiks paplicināts. OK, var jau teikt, nu, tur vēl ir mazliet virs 100 miljoniem, ko skopojaties! Tā galīgi nebūtu pareiza politika. Kaut viena vienkārša iemesla dēļ - vēl vienu krīzi - pat ne mūsu pašu radītu - tad mēs neizturētu bez papildu aizņemšanās.
Tāpēc, tieši otrādi, šis uzkrājums ir jāpapildina. Un tas tiks darīts, nākamgad pensiju piemaksas pārceļot uz pamatbudžetu. Tad 2014. gada beigās uzkrājums varētu pieaugt līdz 302 miljoniem latu. Manā skatījumā mēs varēsim justies puslīdz droši, kad šis uzkrājums sasniegs 500 miljonu.
Ņemot vērā, cik populāra ir ideja par nodokļu samazināšanu, jūs riskējat, vairākkārt paužot pretēju viedokli.
Tas, ka Latvija ir augstu nodokļu zeme, ir mīts. Iemesls šādam priekšstatam varētu būt tas, ka mums ir ļoti daudz nelielu uzņēmumu, kuriem, tā teikt, katri desmit lati ir svarīgi un kuriem, ņemot vērā to mērogu, valsts prasītais var likties daudz. Patiesībā ir tā, ka nodokļu slogs (iekasētie nodokļi pret attiecīgās valsts IKP) pērn Dānijā bija 49%, Zviedrijā - 45,8%, Igaunijā - 32,3%, Bulgārijā - 34,4%, savukārt Latvijā tie ir tikai 30%. Mums šis slogs ir mazāks. Ja mēs turpinām nodokļu samazināšanu, rodas nopietnas bažas, vai spēsim finansēt nepieciešamās lietas. Tāpēc es aicinu kolēģus nesteigties ar to.