Vai kādreiz esat priecājušies, kad par jums draud rakstīt sūdzību? Es esmu. Un pat ļoti.
Un jūs liekat gaidīt!
Pirms entajiem gadiem praksē rajona slimnīcā mani norīkoja aizvietot iecirkņa terapeitu. Pats vasaras vidus, bet pilsētiņas poliklīnikā ļaužu ka biezs. Lielākā drūzma pie iecirkņa terapeita durvīm. Centos strādāt ātrāk, bet pacienti sveši, gribējās pāršķirstīt ambulatorās kartītes, ar katru parunāties. Nozīmētos pieņemšanas laikus biju krietni iekavējusi, kad aiz durvīm atskanēja pieļaujamos decibelus pārsniegusi balss: «Kas te notiek?! Mans laiks bija jau pirms pusstundas. Es sūdzēšos!» Kabinetā iebruka apaļīga dāma labākajos gados, gaišiem matiem un koķetu dzimumzīmīti uz kreisā vaiga. «Beidzot! Es esmu pārcietusi smagu operāciju, un jūs man liekat gaidīt!» Skatījos sievietē, paņēmu kartīti, un tad... Karsto vasaras dienu nomainīja vēsa nakts.
Pirms gada šīs pašas pilsētiņas operāciju zālē asistēju ķirurgam. Bija jau pavēls, kad beidzās pēdējā operācija, ķirurgs izņēma sastrutojušu žultspūsli un nolika mani dežurēt pie slimnieces. Drīz aina kļuva drūma: nokrita asinsspiediens, pulss trīsēja kā vārs diedziņš, āda vēsa, mikla. Visas ordinācijas bija precīzi izpildītas, kad trešo reizi klauvēju pie durvīm, aiz kurām atpūtās pēc diennakts darba pārgurušais dakteris. Dzirdēju atbildi: «Kolēģīt, ko nu var, to var...» teikuma otro pusi atstājot manā ziņā.
Studentīte un kaulainā
Paraudzījos - ārā vēsa, tumša nakts, gultā bāla seja segtiem acu plakstiem, pat dzimumzīmīte uz kreisā vaiga nobālējusi, gaišie mati salipuši. Līdz rītam - nākamajai maiņai - tālu, bet manā rīcībā bija viss neatliekamās palīdzības zāļu skapis. Un tad, nedomājot par farmakoloģijā mācītajām maksimāli pieļaujamajām zāļu devām, sāku papildināt intravenozo sistēmu vēl un vēl, un vēl. Ārā varēja manīt gaišu austošā rīta malu, kad asinsspiediena stabiņš sāka celties un sieviete lēni un gurdi pavēra acis.
Tās bija tās pašas acis, kas pēc gada manī dusmīgi raudzījās. Toreiz mēs pie viņas gultas bijām divas - bikla studentīte un melnā kaulainā ar izkapti. Pēdējā atkāpās. Prakse beidzās, aizbraucu atpakaļ uz Rīgu un šīs pacientes turpmāko likteni nezināju.
Skatījos sievietē un smaidīju. Viņa apmulsa. Ārā vēl dzirdēju: «Tāda kā jocīga. Viņa vēl smaida! Sūdzību ilgi nav dabūjusi.» Noskatījos pa logu, kā galva ar dzeltenajiem matiem pazūd vietējās frizētavas durvīs. Dzīvo vesela, mīļā! Paldies, ka nepievīli mani toreiz!
Joku te nebūs
Reiz lielajai mājas vizīšu kaudzei reģistratore piemeta vēl vienu - no iecirkņa, kura daktere bija saslimusi. To atliku pēdējo. Bija jau pavēls vakars, kad tuvojos koka namiņam ar sabrukušu sētu apkārt. Zvana nebija, uz klauvējienu neviens neatsaucās. Atvēru durvis un iegāju.
Lielā noplukušā istabā pie galda sēdēja spilgti raibi ģērbušās tumsnējas sievietes. Durvis uz otru istabu pavērtas, tur varēja manīt iesilušus, skaļus vīrus, visiem pa vidu čivināja bērneļi. Vaicāju pēc slimnieka. Tūlīt viena no sievietēm metās uz blakus esošo metāla gultu un darīja zināmu, ka viņai vajadzīga darba nespējas lapa, jo sāpot vēders. Apzinīgi izmeklēju slimnieci un jaunības vieglprātībā priecīgi paziņoju, ka neatrodu neko sliktu. Slimniece skaļi sāka kunkstēt, sievietes pie galda saslējās, valoda kļuva skaļāka, un intonācija mainījās. Kļuvu uzmanīga. Caur otras istabas durvīm tuvojās melnīgsnējie kungi, bet pavisam saspringt lika kartupelis, kurš, mazas rokas mērķēts, lidoja manā virzienā...
Tad sāniem piespiedās mīļš meitēntiņš - ar šausmām manīju, ka raisās vaļā mana zelta pulkstentiņa siksniņa. Pulkstenis bija mīļa dāvana institūta beigšanas dienā. «Ak tu gribi draudzēties?» paņēmu mazo klēpī tā, lai rociņas netiktu darboties. Aptvēru, ka joku te nebūs, satvēru ciešāk somu un paziņoju: «Slimības lapas beigušās. Atnāciet rīt uz poliklīniku, tur lapas var dabūt.» Un devos uz to pusi, kur domāju esam ārdurvis.
Nākamajā rītā poliklīnikā klaigāja daļa no maniem vakardienas «draugiem», otra tabora daļa bija nostiprinājusies uz ielas. Mani pasauca nodaļas vadītāja un nikni uzšņāca: «Jums tika teikts neapsolīt slimības lapas uz nākamo dienu.» - «Es neapsolīju, tikai palūdzu atnākt uz poliklīniku. Vēdersāpes - nopietna lieta,» taisnojos. Sameloju, toties mājās atgriezos sveika un ar zelta pulkstentiņu uz rokas.
Kad pavēles neapspriež
Bet reiz slimnīcā mani izsauca galvenais ārsts un paziņoja, ka saruna būs konfidenciāla: «Rīt parādīsies cilvēks, bez dokumentiem un nosūtījuma viņš jāieliek nodaļā - tajā palātā, kur guļ pacients N. Kādu diagnozi rakstīt, padomājiet, varat arī ārstēšanu nozīmēt, tikai bez jebkādām injekcijām. Sapratāt?» Nesapratu, taču pavēles neapspriež.
Nākamajā rītā vīrelis bija klāt - tāds sīks, pelēks, neuzkrītošs, gatavs piebalsot par jebkuru tēmu. Nosauca uzvārdu, vārdu, tēvavārdu, bet, protams, bez dokumentiem. Atļāva sevi izklausīt, vēlreiz atgādināja - «bez špricēm». Pie sevis jauno «slimnieku» iesaucu par Glumo. Gluma viņam bija ne tikai mēle, tāds likās viss ķermenis. Galvu negrozot, acis šaudījās uz visām pusēm - skatienā vajadzēja ietvert visu, un visu vajadzēja dzirdēt. Man pašai bija jāpārņem palāta - arī galvenā ārsta rīkojums. Vai varēja citādi? Pie Glumā centos pieiet beigās, lai tūlīt varētu nomazgāt rokas.
N. kungs izturējās mierīgi, vai ko nojauta, nezinu. Skaidri pateikt nevarēju - mani visu laiku pavadīja šaudīgais skatiens. Mēģināju teikt vismaz tā: «Slimnīcā svarīgs režīms, atpūta, arī runāt centieties mazāk, runāšana nogurdina, atņem enerģiju.» Vai N. kungs mani saprata, nezinu. Centos viņu pēc iespējas ātrāk izārstēt.
Dienā, kad N. kungs izrakstījās, pazuda arī Glumais. Viņam nevajadzēja ne izrakstu no slimnīcas, ne ārsta padomus. Vienkārši viņa vairs nebija. Un nekad nebija bijis. Nodaļā darbs turpinājās kā vienmēr, tikai elpot kļuva vieglāk. Vismaz tā šķita.