Lai arī Rundāles pili esmu apmeklējusi vairākkārt, šoreiz man tā atklājas jaunā gaismā. Vecmeistara stāstījumā atdzīvojas telpu mēbeles, katrs pulkstenis tikšķ savu stāstu un senie skapīši parāda slepenās atvilktnes. Kļūst žēl, ka restauratoru darba aizkulises paliek nezināmas vairākumam apmeklētāju. Viņi redz skaistās mozaīkas, bet nezina, ka tās radītas gandrīz no jauna, līmējot kopā atrastos gabaliņus un piegriežot klāt trūkstošos. Viņi pievērš maz uzmanības krēslam, kurš gadiem ilgi stāvējis bēniņos kā skrandu kaudze, jo nezina, cik daudz darba mēnešu ieguldīts tā atjaunošanā pēc seniem zīmējumiem.
Katrs priekšmets ir sava laika tikumu un paradumu liecinieks. Piemēram, pārsteidzošs ir atklājums, ka arī aristokrātu mēbelēs taupīts audums. Vilnis rāda kādu dīvānu, kura redzamā daļa klāta ar krāšņu koši zaļu audumu - pieliecoties zemāk, var redzēt, ka tas nomainīts ar vienkāršu baltu audeklu. Kāda masīva skapja saturs bijis paredzēts tikai zinātāja acīm, jo durvju rokturis veikli paslēpts mēbeles ornamentos.
Nonāca īstajā vietā
Vilnis Līdaka demonstrē vienu no Rundāles pils jaunākajām telpām - Puzes muižas Zaļo zāli, kuras sienas izliktas ar zaļiem koka paneļiem. Vecmeistars stāsta, kā restaurējis ziedu vītnes - katra ir citāda un prasījusi ilgstošu darbu. Telpas centrā novietots nerestaurēta paneļa paraugs - cik daudz darba jāiegulda, lai ķirmju saēstā koka plāksne atgūtu sākotnējo skaistumu!
Rundāles pilī Vilnis strādā jau kopš 70. gadu sākuma - pašiem pils atjaunošanas pirmsākumiem. Pašlaik pils interjerā nav telpas, kurā viņš nebūtu atjaunojis kādu mēbeli, spoguļa rāmi vai gultas dekorāciju. Vilnis ir koka un mēbeļu restaurators, taču viņa darbs ieguldīts arī priekšmetos, kuros koks nav redzams ar neapbruņotu aci. Piemēram, viņš gatavojis lustru zarus saturošās koka bļodas un koka aptvarus spoguļiem, kas vēlāk pārklāti ar porcelānu.
Jau studiju gados Vilnis apbrīnojis Ermitāžas spožumu un pils restauratoru darbu, šis amats viņu vilinājis. Par savu mūža darbu Vilnis teic: «Kad mani uzaicināja strādāt uz pili, ne mirkli nebija šaubu - nākt vai nenākt. Man paveicās nokļūt un ilgus gadus nostrādāt īstajā vietā. Visiem tā nelaimējās.» Paralēli darbam pilī vecmeistars atjaunojis varenus koka altārus trīs Latvijas dievnamos Jaunpilī, Ugālē un Ventspilī. Viņš rāda fotoattēlus, kuros redzami greznie altāri, un atzīst, ka šie darbi viņam devuši milzīgu pieredzi.
Kā uzkāpt uz mēles
Restauratoram ir diezgan introverts darbs, kas prasa milzum daudz pacietības un darba stundu vienatnē. Tāpēc pārsteidzoši šķiet tas, ka, būdams jau seniora vecumā, Vilnis izmēģinājis modeļa profesiju. Šī gada janvārī viņš devās uz bārddziņa salonu ar Nikolaja II fotogrāfiju un lūdza matus un bārdu apgriezt tā kā caram. Viļņa foto pirms un pēc frizēšanās nonācis sociālajā tīklā Facebook. Tur viņu pamanīja kāda modeļu aģentūra, kas vēlāk aicināja uz modes skati, fotosesijām un reklāmas video filmēšanu.
Vilnis negaidīja, ka «viena nepārdomāta uzkāpšana uz mēles» padarīs viņu par Latvijas mediju sensāciju. Viņš nealkst atpazīstamības un uzsver, ka daudz vairāk sasniedzis un Latvijai devis kā restaurators, lai arī iejušanās modeļa ādā bijusi interesanta pieredze. Nesen viņš atsaucies modeļu aģentūras aicinājumam piedalīties Ziemassvētku vecīšu salidojumā Viļņā, kur satikušies ap 30 salavečiem no Baltijas un Francijas. Arī šoreiz cilvēku iepazīšana, proves, filmēšana un fotosesija bija aizraujošs process. Ziemassvētku vecīša loma gan Vilnim nav jaunums - šogad viņš jau ceturto reizi dalīja dāvanas Rundāles pils muzeja eglītē. Viņš stāsta, ka gadās uz ielas vai veikalā sastapt kāda bērna bijīgo skatienu, kurā lasāms jautājums: «Vai tik tas nav pats Ziemassvētku vecītis?»
Mūsu sarunas dienā Viļņa bārda ir īpaši ataudzēta svarīgajai lomai, kam viņš gatavojies pāris mēnešu. Seniors lepojas ar īstu, nevis mākslīgu bārdu, kādu izmanto daudzi citi «kolēģi». Šodien bārda ir modē, taču Vilnis bijis uzticīgs bārdai un ūsām jau vairākus gadu desmitus. Bārdu iecienījuši arī Viļņa dēli. Vecmeistars uzskata: «Ja bārda aug un otra puse neiebilst, lai tik audzē!»
Stārķa ligzda griestos
Viens no Viļņa Līdakas vaļaspriekiem ir ceļošana - viņš apmeklē citu valstu lielos muzejus, piemēram, Madrides karaļa pili, Ermitāžu un Vācijas pilis, aplūkojot kolēģu restauratoru darbu. Vecmeistars ir ne tikai restaurējis, bet arī radījis pats, 15 gadu būdams Rundāles pagasta leļļu teātra mākslinieks, dekorāciju un leļļu autors. 2010. gadā Pilsrundālē tika organizēta izstāde ar viņa gatavotajām lellēm.
Restauratora darbā nepieciešamas gan praktiskas un tehniskas iemaņas, gan radoša pieeja. Vilnis lepojas ar savu ģimeni, kurā visiem ir mākslinieciska ievirze. Arī Viļņa dzīvesbiedre Daira ir Rundāles pils restauratore vecmeistare, kura devusi otro dzīvi gobelēniem, apģērbiem un audumiem. Dažu priekšmetu atjaunošanā palīdzējuši arī Līdaku dēli - Pēteris ir reklāmas dizainers, Jānis - metāla un koka priekšmetu restaurators.
Viļņa Līdakas atklātā Rundāle ir daudzslāņaina, daiļrunīga, personiska. Te ir viņa pirmais restaurētais galdiņš, te atmiņas par pirmo restaurēto pils telpu. Atklāju arī interesantus pils noslēpumus - XIX gadsimtā marmorā iegrebtus autogrāfus un stārķa ligzdu Baltās zāles griestos. Caur to no bēniņiem var pārredzēt visu zāli.
Gluži kā Rīga, Rundāles pils nekad nebūs gatava, bet vienmēr attīstīsies un papildināsies. Arī vecmeistars Vilnis Līdaka aicina vismaz reizi pāris gados atbraukt uz Rundāles pili, jo šeit vienmēr var ieraudzīt ko jaunu.