Sākums - netīri palagi
Sirdsmāsiņu uz medicīnu sāka «vilkt» jau ceturtajā klasē, kad Gunita saslima ar plaušu karsoni un nonāca Bērnu slimnīcā. Tur par māsiņu strādāja viņas māsīca. «Viņa man atļāva mazajiem zīdainīšiem autiņus pienest un pulverīšus padod. «Saslēdzās» medicīna,» viņa stāsta. Tika izvirzīts mērķis - Medicīnas institūts. Bet tajos laikos, lai iestātos, prasīja darba stāžu. Tāpēc Tukuma slimnīcā vidusskolas laikā Gunita piestrādāja par sanitāri. «Tīrīju dzemdību zāli. Sievietes noražēju - noskuvu, sagatavoju dzemdībām,» viņa klāsta. Ja labi mācās, apvienot skolu ar darbu neesot grūti. Arī naudu varēja nopelnīt. Bet institūtā viņa netika, palika aiz svītras. Tāpēc gāja uz vecmātēm. Taču par vecmāti tā arī nepastrādāja, vietas nebija. Uzreiz pārkvalificējās par intensīvās terapijas un anestēzijas māsu. Tagad jau deviņus gadus Gunita ir nodaļas vecākā māsa.
Uz posteņa
Strādāt ar papīriem Gunitai nav tik vienkārši. «Gribas «uz posteņa» vēnas padurt, bēbīšus pačubināt. Ar bērniem vajag vieglu roku.» Kā virsmāsai Gunitai stingrs vārds grūti nāk, taču reti kad kaut kas jāaizrādot. «Māsiņas ir fantastiskas. Bez laba kolektīva katru dienu uz darbu nenāktu un dežūras arī neņemtu.» Kolēģi tādi, ka kopā var pasmieties, paraudāt. Vēl četras reizes mēnesī Gunita strādā pēc izsaukuma. «Ja kaut kur Latvijā piedzimst slims bērniņš un rajona slimnīca netiek galā, braucam pakaļ un vedam uz Rīgu.»
Raud, ja var paraudāt
Vai Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā bieži raud bērni? Raud, ja var paraudāt. Tāpēc tur ir emocionāli smagi strādāt. «Mammītes nāk dzemdēt un gaida veselu bērniņu, bet ne vienmēr iznākums ir tāds, kā gribētos,» atzīst Gunita. «Infekcijas, neiznēsāti bērniņi - sākot no 600 g, beidzot ar pieciem kilogramiem, pneimonijas. Bet ar pieaugušajiem negribu strādāt. Nepatīk. Mazie mani vairāk saista, kaut sākums bija grūts, garderobē raudāju. Tajā laikā jau vairāk mira, par katru pārdzīvoju. Nesapratu, ka visu nevajag ņemt pie sirds,» viņa stāsta. Nodaļā ir sešas gultas, bet parasti tajā guļ trīs četri mazuļi. Ir arī tā, ka visas pilnas. Gunitai pašai bērnu vēl nav. Viņa atzīst, ka, strādājot šādu darbu, ir nedaudz psiholoģiski iebaidīta.
Kā psihologs
Darba pienākumos māsiņai daudz jārunā ar vecākiem. «Psihologa pakalpojumus nereti ģimene izmantot negrib, labāk izrunājas ar māsiņām. Visgrūtāk, protams, uztver sliktu ziņu. Bieži vecāki dzird to, ko grib dzirdēt. Nākamajā dienā lēnām jāstāsta vēlreiz. Grūti kontaktēties ar narkomāniem,» viņa uzsver. Dažkārt sarunas ievelkoties. Vecāki aizrunājas, sākot par ģimeni, beidzot ar ēdienu receptēm. Tā domas novirzoties no sliktā. Bet vecāki ir dažādi. «Ir komunikabli un ne tik ļoti. Darbs būtībā ir komandā - mamma, tētis, pacients, māsa.» Pēc trakām dežūrām Gunitai vajag pabūt virtuvē, klusumā. Viņas mīļākajā istabā.
Pateicība
Māsas par savu bijušo pacientu turpmāko ārstēšanu maz zina. Nodaļa ir smaga. Visiem izdabāt nevar. Vecāki bieži norūpējušies, izrakstās un ir prom. Reti, bet gandarījumu dod, ja vesels bērniņš atnāk atrādīties. Jau piekto gadu kāds puisītis savā dzimšanas dienā ar kūku un mammu vienmēr ir klāt. «Grūti gāja ārstēšanā, tagad izaudzis, vesels kā rutks.» Māsas gaida ciemos arī kādu tēti. Pirms astoņiem gadiem viņam nodaļā ārstējusies meita. «Piezvanīja un teica - man ir simt latu, varētu kaut ko nopirkt jūsu nodaļai. Pasakiet, ko jums vajag.» Vecāki atminoties reti. Iet visādi. Bet labo vārdu netrūkstot. Gunita piebilst, ka māsiņas darbam līdz mielēm ir jāpatīk. «Vai nu ir ķēriens, vai nav tā. Štrunts par negulētajām naktīm un mazo atalgojumu.» Viņai arī pa brīvdienām prātā darbi. «Ja mani aizvieto, vienmēr piezvanu vai uzsitu SMS - kā jums iet, vai viss kārtībā? Man patīk mans darbs.»