Iemesls - vecum vecais - šo filmu ierobežotais komercpotenciāls un teju agresīvā prasība skatītājam vismaz līdzi pārdzīvot, ja ne ciest. Viena no festivāla programmas ekstrēmākajām vienībām nenoliedzami ir režisora Vasilija Sigareva filma _Vilciņš_ (_Volčok_), kas kļuva par šā gada Krievijas filmu festivāla _Kinotaurs_ uzvarētāju. Kaut vietējā festivāla rīkotāji filmas nosaukumu latviskojuši kā _Vilcēns_, paliksim pie _Vilciņa,_ kas ir gan filmas varones - mazas, izmisīgi vientuļas meitenītes - teju vienīgā rotaļlieta, gan viņas pašas būtības apzīmējums. Tieši Sočos notiekošais _Kinotaurs,_ ko dēvē arī par Krievijas Kannām, ir kļuvis par to Krievijas kinodzīves notikumu, kas precīzi atspoguļo procesus, tendences un modes viļņus. Vasaras sākumā _Vilciņš_ Sočos saņēma gan _Grand Prix_, gan balvu par labāko scenāriju, gan balvu par labāko sieviešu lomu. Filma pārliecinoši klejo arī starptautiskajā festivālu telpā - par _Vilciņu_ kā vienu no spēcīgākajiem iespaidiem Karlovivaru kinofestivālā rakstīju pirms pāris mēnešiem.
Šo stāstu par jaunu sievieti (Jana Trojanova), kura pirmo reizi satiek savu mazo meitu, iznākot no cietuma, un meitenītes bezizmēra mīlestību pret savu māmuļu, kurai baudu sagādā paša bērna nemitīga pazemošana - ar savu neesamību, paviršajām vizītēm, briesmu stāstiem -, par komfortablu vai izklaidējošu skatāmvielu nekādi nevar dēvēt. Vilciņš konsekventi pārstāv to krievu kino ciniskā, pat sadiskā psiholoģisma virzienu, kas, protams, perfekti portretē cilvēka absolūtās nevērtības sajūtu (Krievijas psiholoģiskā klimata fiksējumu?). Īpašu virtuozitāti šajos eksperimentos ir sasnieguši cilvēki, kuru saknes ir dramaturģijā un teātra režijā. Tieši tāds ir Vasilijs Sigarevs - gados jauns dramaturgs ar starptautisku pieredzi (viņa luga Plastilīns dāsni iestudētas rietumos, arī Latvijā), kurš savā debijas filmā Vilciņš izmantojis arī daudz autobiogrāfiskā materiāla. Filmas galveno varoni - māti, kuras alkas dzīvot iznīcina pašas bērnu, - tēlo dramaturga dzīvesbiedre temperamentīgā aktrise Jana Trojanova. Radošais tandēms nekad nav slēpis, ka stāsts ir «norakstīts no dzīves» - Trojanovas varones prototips ir aktrises māte. Dzīva, vesela un apmierināta, ka uz viņas un viņas meitas attiecību pamata ir radīta viena no vispretrunīgākajām pēdējā laika krievu filmām. Jāsaka gan, ka krievu prese par Vilciņu izsakās daudz jūsmīgāk nekā ārzemju kritiķi, kas aiz efektīgā, teatrāli pozējošā režisora un dramaturga veikuma saskata arī pašmērķīgu bērna izmantošanu «mākslas vārdā».