Kauns par šo savas pagātnes daļu, bailes no sabiedrības nosodījuma - tumšo emociju kokteili atklāju, lasot šī cilvēka blogu. Tur viņš, piemēram, stāsta, kā, no rīta aizvedis meitu uz skolu, netālajā aptiekā uzskrējis virsū bērna klasesbiedrenes mammai. Medikaments, ko viņš tobrīd iegādājies, nav bijušas nieka klepuszāles, bet gan - zinātāji pateiks! - recepšu zāles, ar ko normalizēt narkotiku izjauktos ķermeņa procesus.
Kādēļ viņš izrāvās no elles riteņa? Vēl lielākas par bailēm no publiskā tribunāla bijušas citas bailes: no nāves. Šoks par mīļotās sievietes izdzišanu tajā šausmu naktī. Viens pēc otra nomirst astoņdesmito gadu bohēmieši. Tie, kam izdevies atmest, gadiem cīnās ar veselības problēmām. Ik pa laikam nākas iet uz kāda bērēm, kurās… mans paziņa zārkā saredz sevi. Pēc katras tādas reizies viņš sāk dzīvot dubultā veselīgi: peldbaseins, pastaigas, diēta, ne lāses alkohola. Tīri vai jauna apsēstība!
«Man vēl ir jāatrod balanss, es neliekos iemitinājies savā jaunajā ādā, jūtos nenoteikts,» lasu viņa blogā, «pagājušajā naktī redzēju sapni, kurā es un visi mani vecie draugi, visi ar sabrūkošām aknām, pulcējamies pēdējam ceļojumam uz mitru, aukstu cementa bunkuru, kas ir pa pusei ierakts zemē, lai tur nomirtu. Tas bija šausmīgs murgs.»