Tas tāpēc, ka tur valda izpratne par to, ka jālieto jaunākie produkti. Novecojušas sistēmas pēc iespējas ātrāk tiek mainītas uz jaunākām un produktīvākām, jo ASV vēlas būt pati produktīvākā ekonomika pasaulē un tāda palikt arī turpmāk. Tas ir princips, kas amerikāņiem iedzimts - kā strādāt ātrāk, kā izdarīt vairāk.
Amerikāņi saprot, ka cilvēka darbs maksā naudu, un, ja ir iespējams darbu padarīt desmit reižu ātrāk, tad viegli izrēķināt inovāciju finansiālo pienesumu. Ja katrs darbinieks ietaupa kaut vai vienu sekundi dienā, tad, ņemot vērā algas likmi, var izrēķināt ieguvumu, kas lielos uzņēmumos sniedzas daudzos desmitos tūkstošos dolāru. Tā ir tīrā matemātika un ekonomiskais ieguvums, kas veicina to, ka visi jaunumi un inovācijas tiek ieviestas nekavējoties, lai dotu produktivitātes pieaugumu. Eiropā situācija ir savādāka. Eiropā pieņemts nevis eksperimentēt ar kaut ko jaunu, bet labāk izvēlēties vecu un drošu risinājumu, un sanāk tā, ka Eiropas uzņēmums iegādājas vecu tehnoloģiju, kas ikdienā sagādā vienīgi mokas, kamēr amerikāņi jau sen ir ieviesuši ko jaunu.
Amerikai izvēles pamata kritērijs ir iegūtā papildu produktivitāte, kas tiks nodrošināta uzņēmumam. Tur nevis domā par to, kā pēc iespējas ilgāk darbināt vecās sistēmas, bet gan - kā pēc iespējas ātrāk ieviest jaunākos risinājumus.
Šī nevēlēšanās uzņemties riskus ir tas atšķirīgais, ko mums visiem vajadzētu mainīt. Tā nav tikai Latvijas problēma. Aktīvi strādājot Vācijas un Anglijas tirgos, redzu, ka tā ir visas Eiropas problēma.
Eiropā pastāv inerce un konservatīva pieeja jaunumu ieviešanā. Eiropā vispirms trīs reizes nomērīs un tikai tad darīs, kamēr amerikāņi uzreiz trīsreiz izdarīs ar pārliecību, ka pastāv 1/3 iespējas, ka jau pirmajā reizē sanāks pareizi. Tieši tāpēc ASV veidojas tas ekonomikas ātrums un uzrāviens, ko Eiropai ir tik grūti panākt, jo te netiek mainīta attieksme pret risku.
Mums nav jābaidās mēģināt. Ja nesanāk uzreiz, tas nav kauna traips cilvēka biogrāfijā. Tieši otrādi, tā ir laba pieredze, no kuras mācīties. Amerikā ir pozitīva attieksme pret cilvēku, kas pēc viena projekta neveiksmes sāk nākamo. To uztver kā zīmi, ka viņš mācījies no kļūdām, un viņš var sagaidīt pozitīvu attieksmi no investoriem.
Savukārt Eiropā pēc viena neveiksmīga biznesa projekta uz cilvēku jau skatās ar aizdomām. Neveiksme - tas ir kauna traips. Tāpēc cilvēki baidās no šīs attieksmes, no tā, ka biogrāfijā paliks traips. Šī sabiedrības attieksme arī nosaka to, kāpēc rodas tik maz privāto uzņēmumu.
Mums nepieciešama domāšanas modeļa maiņa. Meklējam, ko varam uzsākt - meklējot vēl neapmierinātas tirgus vajadzības, radot jaunus pakalpojumus, ražojot produktus. Galvenais ir mēģināt un darīt, nevis uztraukties - es labāk neko nemēģināšu, ja nu nesanāk.
*SIA Clusterpoint līdzdibinātājs