Nesen viena no Latvijā pazīstamākajām bankām paziņoja, ka slēgs filiāles vairākās pilsētās, to vidū Balvos, Krāslavā un Preiļos. Filiāļu skaits neizbēgami sarūk, atzinuši arī citu banku pārstāvji, bet Komercbanku asociācija informējusi, ka 2012. gadā Latvijā bija 209 banku filiāles, 2013. gadā - tikai 164.
Uz to, ka filiāļu slēgšana nozīmē darba vietu zudumu, mikroblogošanas vietnē Twitter norādīja Saeimas deputāts Juris Viļums. Savukārt banka Dienai skaidro, ka darīt neko nevar - apmeklētāju skaits filiālēs gadā samazinās par 20%-43%. Viens no galvenajiem iemesliem tam ir aizvien plašākā bankas pakalpojumu lietošana internetā. Tomēr vēl viens iemesls, kāpēc reģionos apmeklētāju skaits nepieaug ne banku filiālēs, ne pārtikas, apģērbu, grāmatu un citu preču veikalos, saistīts ar iedzīvotāju skaita samazināšanos, kas savukārt skaidrojama ar urbanizāciju, 2008.-2009. gada krīzes pastiprināto emigrāciju un demogrāfisko situāciju. Centrālās statistikas pārvaldes dati atklāj, ka Latvijā ir daudz teritoriju, kurās mīt mazāk par 10 iedzīvotājiem uz vienu kvadrātkilometru. Turklāt ar iemītnieku skaita pieaugumu nevar lepoties pat vairāki novadu administratīvie centri. Var jau pārmest bankām, ka tās aizver filiāles, un tirgotājiem, ka viņi slēdz veikalus, bet nevar ignorēt to, ka privātajā biznesā dominē princips: «Ir pieprasījums, ir piedāvājums, bet, ja pieprasījuma nav, arī piedāvājuma nav» un punkts.
Bēdīgi, ja šis pats skaitliskais kritērijs kļūs par galveno tad, kad jālemj par izglītību, veselības aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem. Īpaši aktuāla šī problēma ir saistībā ar izglītību, respektīvi, lauku skolām. Pērn Izglītības un zinātnes ministrija akceptēja 15 izglītības iestāžu reorganizāciju un četru pamatskolu slēgšanu, turklāt sākotnēji slavētais, vēlāk kritizētais skolotāju atalgojuma princips «Nauda seko skolēnam» nav bijis labvēlīgs nelielo skolu pedagogiem. (Skolotāji gan nav sajūsmā arī par jauno atalgojuma modeli.) Tomēr jautājums ir plašāks - skaidrs, ka reģionos iedzīvotāju skaits nepieaugs. Lauki kļūs vēl tukšāki, un laucinieki vēl ciešāk būs ieslēgti apburtajā lokā - ir darba vietas, ir iedzīvotāji un ir skola, bet, ja samazinās darba vietu skaits, iedzīvotāji aizbrauc un skolas pastāvēšana tiek pakļauta riskam.
Ņemot vērā šī procesa neizbēgamību, jācer, ka valdībai un galvenokārt izglītības un zinātnes ministrei Mārītei Seilei ir plāns, kā rīkoties, lai arī mazapdzīvotajos lauku apvidos skolēni iegūtu kvalitatīvu izglītību, bet pedagogi varētu saņemt vismaz vidusmēra algu, nevis raizēties par bezdarba draudiem.