Valsts svētku laiks liek pārdomāt Brīvības cīņu varoņu vērtības. Šīs vērtības ir: neatkarība, atbildība un godīgums. Tās ir aktuālas arī šodien un būs nākotnē. Pat okupācijas apstākļos atradās drosmīgie, kas neatkarības ideju saglabāja gadu desmitos. Ideja par valsts atjaunošanu nebūtu uzvarējusi bez ticības neatkarībai. Šobrīd ir jāstāsta par neatkarības cīnītājiem un šīs idejas saglabātājiem, lai Latvijas sabiedrība saprastu, cik grūti ir sasniegt neatkarību. Un cik viegli - pazaudēt. Jāapzinās, ka valsts un neatkarība ir saistīti jēdzieni. Neatkarība šobrīd ir atkarīga no mums pašiem. Tāpat kā demokrātija valstī, kurā gribam dzīvot.
Radio Baltkom pirms svētkiem informēja par aptauju, ka valsts svētkus atzīmējot tikai puse Latvijas iedzīvotāju. Sabiedrības vēstures apziņu iespaido arī valsts sociālekonomiskais stāvoklis. Tam uzlabojoties, iedzīvotāji svētku pasākumos piedalīsies vērienīgāk. Vērojot skolēnus Latvijas Okupācijas muzejā un vēsturisku notikumu piemiņas pasākumos, šķiet - viss ir kārtībā. Arī svecītes Daugavmalā un lāpas Rīgas ielās liecina, ka ar sabiedrības vēstures apziņu viss ir kārtībā. Un ne tikai Rīgā. Kuldīgas novada zemessargiem katru gadu ir tradīcija atbrīvošanas kara varoņus un nacionālos partizānus 11. novembrī pieminēt Annas kapos Kuldīgā. Bez pompozitātes, bet svinīgi. Sirsnīgi. Galvenais, lai varoņu piemiņa nebūtu auksta. Bieži vecākas paaudzes pārstāvji pārmet, ka daudzos piemiņas pasākumos nepiedalās jaunieši. Taču tā nav tikai jauniešu vai skolotāju vaina. Esmu pieredzējis vairākus pasākumus, kuros valsts amatpersonas cita pēc citas runā par aukstiem, nekonkrētiem varoņiem. Turpat blakus stāv nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, kuriem vārds netiek dots. Pasākumā klātesošie skolēni garlaikojas, un ir skaidrs, ka tik viegli uz nākamo pasākumu viņus nedabūsit.
Mūsu vidū vēl ir daudzi cilvēki, kuri pelnījuši, lai valsts viņus kā varoņus izceltu sabiedrības acīs. Piemēram, Lidija Lasmane-Doroņina, kura ir atbildības pret savu tautu un savu sirdsapziņu piemērs. Viņa ir vienīgā Latvijas sieviete, kura pārliecības dēļ kļuva par komunistiskā režīma upuri trīs reizes. Un kas par to, ka viņa atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa? Atteikšanās iemesls bija godīgums un atbildība, apzinoties, ka augsto valsts apbalvojumu dalīja arī cilvēkiem ar netīru sirdsapziņu.
Gan sabiedrībai, gan valstij jābūt ar atbildību ieskatīties vēsturei acīs. Blakus varonībai mūsu vēsturē bijusi arī gļēvulība un noziegumi. Nepieciešama drosme, lai par to varētu runāt paši un skaidrot citiem. Melus vēsture neizbēgami atmasko - agrāk vai vēlāk. Arī Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki apzinās, ka par vēsturi sabiedrībai jāstāsta, to neizpušķojot. Nākamgad apritēs septiņdesmitās gadskārtas diviem traģiskiem notikumiem mūsu vēsturē - 1941. gada 14. jūnija iedzīvotāju deportācijai un holokausta sākumam Latvijā. Mēs par šiem notikumiem 2011. gadā vēlamies runāt vienā izstādē. Upuri bija Latvijas Republikas pilsoņi. Un represiju vaininieki bija ne tikai svešās okupācijas varas, bet arī vietējie izpildītāji. Mēs ceram uz sabiedrības izpratni, jo, runājot par vēsturi, nevar būt dubultstandarti. Arī valstij. Nevar nosodīt 1941. gada 1. jūlijā nacistu realizēto Rīgas okupāciju un tajā pašā laikā pievērt acis, kad atklāti tiek svinēta komunistiskā režīma 1944. gada 13. oktobrī veiktā Rīgas okupācija. Arī vēstures jautājumos sabiedrība dubultmorāli pamana un izdara savus secinājumus. Tāpat kā pamana un novērtē valstsvīru patiesu - vietā pateiktu - vārdu par Latvijas Republikas valstiskumu kā mūsu pamatvērtību un cilvēkiem, kas par šo vērtību cīnījušies.
* Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks