Nezinām, kur kaķene pavada naktis. Bet dienā jebkurā gadalaikā Niknā sēž uz lieveņa vai uzturas mājas tuvumā. Pat cilvēki, kuri sākumā pret Nikno izturējās neiecietīgi, jau pieraduši. Kaķene tiek barota, gandrīz katrs iznes viņai pa kārumam. Niknā pazīst savus labvēļus un, asti pacēlusi, ikreiz skrien pretī. Glaužas pie kājām, bet nav pieglaimīga. Īpaša labvēlības zīme no viņas puses ir atļauja pabužināt kažociņu.
Redzot Nikno uz lieveņa stipra lietus laikā vai ziemas salā, sirds saraujas. Kāds viņai nolicis paklājiņu. Bijuši mēģinājumi kaķenīti adoptēt. Taču, paņemta rokās, Niknā ar mežonīgu spēku raujas laukā un tad vairākas dienas pie mājas nemaz nenāk. Niknajai nav mātišķu jūtu - divus kaķēnu metienus viņa staipīja apkārt pa krūmiem, un sīči nomira pāris dienu laikā. Nepaguvām viņu sterilizēt, bet nu jau piecus gadus kaķenei vairs bērnu nav.
Par Nikno rakstu tāpēc, ka suņi un kaķi, arī vārnas, eži un citas dzīvas radības, nereti izvēlas apmesties cilvēka tuvumā. Necentīsimies izzināt, kāpēc tā, bet cienīsim viņu izvēli un attaisnosim uzticēšanos. Palīdzēsim dzīvot šajā pasaulē. Īpaši tagad, kad teju jau ziema klāt.