Izsalkums pēc brīvības
Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas 1945. gadā Otrā pasaules kara uzvarētājvalstis - ASV, Lielbritānija, Francija un Padomju Savienība - valsti sadalīja četrās okupācijas zonās. Vācijas rietumdaļā, ko kontrolēja amerikāņi, franči un briti, 1949. gadā izveidoja Vācijas Federatīvo Republiku (VFR), savukārt Maskavas kontrolētajos austrumos nodibināja Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR).
Sadalīja arī Berlīni. Austrumberlīne kļuva par VDR galvaspilsētu, bet Rietumberlīnei tika piešķirts īpašs statuss - tā oficiāli atradās okupācijas spēku pārvaldībā, bet politiski un ekonomiski bija cieši saistīta ar VFR.
VFR pēckara demokratizācijas un straujās ekonomiskās izaugsmes augļus baudīja arī Rietumberlīnes iedzīvotāji, savukārt austrumvācieši, kuriem VDR propaganda centās ieskaidrot, ka viņi dzīvo pasaules labākajā valstī, saskārās ar tādām padomju cilvēka «normālībām» kā pirmās nepieciešamības preču trūkums. Nokļūšana Rietumberlīnē, kas bija demokrātijas un labklājības saliņa VDR viducī, kļuva par daudzu austrumvāciešu apsēstību.
Lai apturētu masveidīgo iedzīvotāju izceļošanu no «strādnieku paradīzes», VDR vadonis Valters Ulbrihts ar Padomju Savienības atļauju 1961. gada 13. augustā sāka Berlīnes mūra celtniecību. Komunistiskās valsts vadītāji apgalvoja, ka mūris ir «nepieciešama barjera pret Rietumu agresiju». Patiesībā tas nozīmēja austrumvāciešu ieslodzīšanu.
Tomēr 155 kilometrus garais mūris, kas īstenībā bija plata nocietinājumu josla, nemazināja austrumvāciešu izsalkumu pēc brīvības. Vēsturnieki joprojām strīdas, cik daudz cilvēku gājis bojā pie Berlīnes mūra. Potsdamas Mūsdienu vēstures centra pētnieki apstājušies pie 136, bet citi domā, ka pat trīssimt.
Berlīnes mūris krita 1989. gada 9. novembra vakarā, kad pēc VDR valdības lēmuma atļaut saviem pilsoņiem apmeklēt Rietumberlīni un VFR tūkstošiem austrumvāciešu šķērsoja robežpunktus un uzrāpās uz mūra. Otrā pusē viņus ar ovācijām sagaidīja rietumberlīnieši. Dažiem cilvēkiem līdzi bija veseri, kas tika izmantoti, lai sāktu mūra drupināšanu. Mūsdienās Berlīnē ir saglabājušies atsevišķi mūra fragmenti.
Plaisa saglabājusies
Līdz ar Berlīnes mūri krita arī tā saucamais dzelzs priekškars, kas pēc Otrā pasaules kara šķīra demokrātiski pārvaldītos Eiropas rietumus no komunistiskajiem austrumiem. Pārmaiņas atnesa ne tikai brīvību miljoniem bijušā padomju bloka iedzīvotāju, bet arī smagu uzdevumu pielāgoties jauniem apstākļiem.
Šodien austrumvācieši dzīvo ievērojami labāk nekā pirms 25 gadiem. Atkalapvienotās Vācijas valdība šajos gados ir ieguldījusi divus triljonus eiro bijušās Austrumvācijas teritorijā. Ir uzcelti jauni autoceļi, tilti, dzīvojamās mājas, slimnīcas un skolas. Austrumvācijas sieviešu vidējais dzīves ilgums ir pieaudzis no 77 gadiem uz 83 gadiem, savukārt vīriešiem tas ir palielinājies no 69 gadiem uz 77 gadiem.
Tomēr joprojām sociālā un ekonomiskā plaisa starp Vācijas rietumiem un austrumiem ir ievērojama. Rietumvācijā ienākumi uz vienu mājsaimniecību ir aptuveni par trešdaļu augstāki nekā Austrumvācijā, kur daudzi cilvēki iztiek mazāk nekā ar 60% no vidējās algas valstī. Austrumos vidējā mēnešalga ir 2317 eiro, savukārt rietumos 3000 eiro, vēsta Euronews.
Vācijā bezdarba līmenis septembrī bija 5%, kas ir zemākais pēdējos divdesmit gados. Tajā pašā laikā bezdarbs nav vienmērīgs visā valstī. Rietumu daļā bez darba ir 6% iedzīvotāju darbspējīgā vecumā, savukārt austrumos bezdarba līmenis ir 9,7%. Atsevišķās Austrumvācijas pilsētās bezdarbs pārsniedz 12%.
Sociālekonomiskās problēmas veicinājušas galēji labējo ideju popularitāti Austrumvācijā, kas ir kļuvusi par atbalsta bāzi Nacionāldemokrātiskajai partijai, ko apsūdz nacistu līdera Ādolfa Hitlera slavināšanā.
Jāturpina reformas
Arī citas postpadomju valstis pēc dzelzs priekškara krišanas vairāk vai mazāk veiksmīgi ir demokratizējušās un pielāgojušās tirgus ekonomikai. No 1999. līdz 2009. gadam pasaules ietekmīgākajā militārajā organizācijā - NATO - ir uzņemtas 12 bijušo austrumu bloka valstu. Pēdējos desmit gados Eiropas Savienībā (ES) iestājušās 11 postpadomju zemju, un vēl vairākas gaida rindā uz uzņemšanu.
Iekļaušanās Rietumu pasaules politiskajās, ekonomiskajās un militārajās struktūrās gan nenozīmē, ka Centrāleiropā un Austrumeiropā demokrātija ir pilnīgi iesakņojusies. Eiropas ekonomisko problēmu dēļ atsevišķās valstīs, kas samērā nesen atbrīvojās no totalitārisma, aug atbalsts autoritāra stila politiķiem.
Spilgtākais piemērs ir Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kurš kopš 2010. gada ir sakoncentrējis varu savās rokās, veicis virkni pasākumu, lai vājinātu politisko opozīciju, grautu medijus un pilsonisko sabiedrību. Viņš, Slovākijas premjers Roberts Fico un Čehijas prezidents Milošs Zemans ir vieni no redzamākajiem ES sankciju pret Krieviju kritiķiem.
Postkomunistiskajās valstīs joprojām plaši izplatīta problēma ir korupcija, politisko un ekonomisko interešu ciešā savīšanās, novājināta mediju vide un tieslietu sistēmas politizācija.