Elektriskie dārgumi
Markuss Štokhauzens ir viens no mūsdienu daudzveidīgākajiem mūziķiem. Izcils, virtuozs trompetists, kurš vienlīdz labi jūtas gan klasiskajā un laikmetīgajā akadēmiskajā mūzikā, gan džezā. «Unikāls un dominējošs izpildītājmūziķis, kurš spējīgs variēt starp klasisko, džeza un brīvās improvizāciju mūzikas žanriem,» tā viņu raksturojis kritiķis Džozefs Vūdards. Spožais sniegums novērtēts arī ar WDR Jazz labākā improvizētāja balvu. Viņu valdzina mūzikas intuitīvā daba, tapšanas brīnums un azarts tieši šajā brīdī. Piemēram, uzstājoties kopā ar ērģelnieci Margarētu Hurholcu, pianistu Fabrīcio Otaviuči vai duetā ar nīderlandiešu klarnetisti Taru Būmani, ar kuru viņš sadarbojas un arī dzīvo kopā kopš 2000.gada. Projektā Electric Treasures Markusam un viņa pastāvīgajiem saspēles partneriem un domubiedriem jau populārajā trio MAP - norvēģu basistam Arildam Andersenam un franču sitaminstrumentālistam Patrisam Eralam piebiedrojies polis Vladislavs Sendeckis, kuru medijos dēvē par vienu no pasaules pieciem labākajiem džeza pianistiem. «Mums nebija daudz jārunā. Vladislava spēlei piemīt visplašākais izteiksmes iespēju diapazons. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kas pārvalda elektroniskās mūzikas īsteno pamatvalodu - šajā projektā man bija sevišķi svarīgi, lai katrs uzstātos pats ar savu elektroniskās muzicēšanas arsenālu,» saka Štokhauzens. Džeza eksperti atzīst, ka projektā var saklausīt kaut ko no revolucionārās «elektrisko» fusion grupu improvizācijas, ar ko 70.gados pasauli satrieca Mailzs Deiviss. Taču Electric Treasures atradīsiet gan ambient, gan bībopu plašā spektrā no poliritmiskām sinkopju cilpām līdz maigām flīgelhorna melodijām un kristāldzidram trompetes solo, ko papildina mākslinieka Rolfa Kavelberga izveidotā telpas vide un gaismu instalācijas. «Jums tas jānoklausās!» rakstīja The Guardian, novērtējot projektu ar piecām zvaigznēm.
Kopš 80.gadu sākuma Markuss Štokhauzens, Vācijas mūziķu konkursa uzvarētājs, regulāri bija redzams uz skatuves gan kā akadēmisks solists, gan kā džezmenis. Par īpaši būtisku periodu savā dzīvē viņš atzīst sadarbību ar tēvu, kurš dēlam komponēja vairākus skaņdarbus. Markuss piedalījās arī tēva grandiozā operu projekta - cikla Licht iestudējumos Milānas Teatro alla Scala, Londonas Karaliskajā Koventgārdena operā un Leipcigas operā. Savukārt ievērojamais ungāru modernisma pārstāvis Peters Etvošs viņam komponējis savu izcilo trompetes koncertu Jet Stream.
Štokhauzenu dinastija
Pēdējā laikā klasiskajā repertuārā Markuss Štokhauzens dzirdams krietni retāk. Viņa pasaule ir džezs, improvizācija, skaņu instalācijas, hepeningi. Taču viņš ar prieku sadarbojas arī ar muzikālajiem bērniem - vēl tikai pagājušajā nedēļā mūzikas skolas audzēkņu orķestris pirmatskaņoja speciāli tam komponētu viņa darbu. «Es pats to diriģēju, un mans 16 gadu vecais dēls Arians spēlēja klavieres,» stāsta Markus. Štokhauzenu ģimenes lokā viņš 25 gadus muzicējis sava slavenā tēva Karlheinca Štokhauzena skaņdarbos un 18 gadu muzicējis kopā ar savu desmit gadu jaunāko brāli saksofonistu, komponistu un taustiņinstrumentālistu Simonu. Stop! Šķiet ka šis ir īstais brīdis izmantot izdevību uzzināt no Markusa tuvāk par leģendāro Štokhauzenu dinastiju un to, kā ietekmīgais tēvs Karlheincs Štokhauzens virzījis dēlus un meitas mūzikā.
«Mēs savam tēvam bijām seši bērni: četri no pirmās, divi no otrās laulības. Divi dēli, četras meitas. Trīs no mums kļuvuši par profesionāliem mūziķiem: es, visjaunākais no Štokhauzena dēliem Simons, kuram dots mūsu vecvectētiņa (tēva tēva) vārds, un Maijella Štokhauzena, kura ir atzīta pianiste. Vēl man ir divas vecākas māsas: Suja dzīvo Francijā un ir jogas skolotāja, bet Krista strādā par skolotāju Valdorfa skolā un viņai pašai ir kupla ģimene ar pieciem bērniem. Jaunākā ir Julika, vēl viena jogas skolotāja mūsu ģimenē.» Joga nav sveša arī Markusam, «ikdienā man tā ir tik dabiska nepieciešamība kā zobu tīrīšana. Kaut kas taču jādara, lai turētu savu ķermeni un veselību formā», Markuss paskaidro.
Mūzikai viņš pievērsts kopš agras bērnības: jau sešu gadu vecumā mācījies klavierspēli, bet 12 gadu vecumā sācis spēlēt trompeti un jau studiju laikā ieguvis Vācijas mūzikas konkursa Deutscher Musikwettbewerb balvu. «Bija arī citas idejas, par ko kļūt, taču man ļoti patika mūzika, jo varēju piedalīties tik dažādās grupās, orķestros, un, kopš sāku improvizēt, sapratu - lūk, ko es vēlos. Kad pabeidzu skolu, tēvs sāka man rakstīt lielus darbus, piemēram Sirius, ar to koncertējām visā pasaulē. Īpaši aizraujoši bija spēlēt solo vienā no Licht daļām, Mihaela ceļojums apkārt zemeslodei, to reprezentēja trompete, tenors un dejotājs. Strādājot kopā ar tēvu, es ļoti daudz no viņa iemācījos,» atzīst Markuss Štokhauzens. Arī viņš radījis lielus teatrālus opusus, veltījumus savas dzimtās pilsētas Ķelnes filharmonijas piecu un desmit gadu jubilejām. Izpildījumā, kuru skatījušies tūkstošiem cilvēku, mūziku papildinājuši lāzeršovi, milzīgs teatrāls šovs.
Acumirkļa dzīvā vērtība
Atšķirībā no slavenā tēva Markuss Štokhauzens filozofiskas esejas neraksta. Lūgts paust savu māksliniecisko pārliecību, viņš saka: «Es spēlēju cilvēkiem, taču negribu izpatikt. Mūziķa misiju redzu enerģijas apmaiņas un apziņas līmenī. Savā ziņā tā ir priestera, sludinātāja loma: izdarīt vislabāko, kas iedvesmo cilvēkus. Man nepatīk destruktīva māksla. Jārada skaistais, atdodot sevi un atgādinot cilvēkiem par viņu pašu radošumu viņos pašos.» Tomēr visvērtīgākais Markusam šķiet «skaņu brīnums, kas top šajā brīdī, katru reizi citādi, ļaujot katram mūziķim izpaust savu plašo, unikālo pieredzi un kreativitāti. Mēs varam radīt mūziku kopā, un arī kompaktdisks tad ir kā mirkļa foto. Mēs dzīvojam tagad. Tam, ko izdarām tagad, ir īpaša garša. Tikai jābūt ļoti jūtīgiem pret vietu, vidi un partneriem kopspēlē. Tas ir ideāls sapnis radīt ideālu mūziku šajā vietā. Tas nenotiek vienmēr par visiem 100 procentiem. Vakar, piemēram, šādi sniedzu koncertu viens. Ar kreiso roku spēlēju klavieres un sintezatoru, bet ar labo - trompeti.»