Par ES naudas piesaisti es teiktu, ka poligrāfijā, tāpat kā daudzās citas nozarēs, jāprot salāgot uzņēmuma vajadzības ar ES projektu piedāvājumu.
Runājot par valsts attieksmi pret poligrāfijas nozari, jāsāk ar to, ka vērtējam, cik daudz mēs, poligrāfijas nozares uzņēmēji, paši esam darījuši, lai mūsu nozari izprastu labāk. Domāju, ka mēs esam veltījuši maz laika un enerģijas, lai stāstītu par to, cik daudz kas pēdējos gados mainījies, ka poligrāfija vairs nav nozare, kas rada produktu, kurš ir kancerogēns un nedraudzīgs videi. Diemžēl, pēdējā laikā regulāri uzturoties valdības un ministriju gaiteņos, esmu dzirdējis, ka daudziem cilvēkiem poligrāfija joprojām asociējas ar kaut ko kaitīgu. Arī, ja, saņemot e-pasta vēstuli, lasām: «Pirms izdrukājiet, padomājiet, vai tas vajadzīgs! Saudzēsim kokus!», tas apliecina nezināšanu. Papīru neražo no augstvērtīgiem kokiem, mežs jākopj, ja mežu nekops, neattīrīs, tad arī augstvērtīgi koki tur neaugs. Kopumā meža platības Eiropā palielinās, tā ka nevar sacīt, papīra ražotāji un poligrāfijas nozare iznīcina kokus.
Patiesībā šodien poligrāfija ir ļoti zaļa, videi draudzīga nozare. Izejmateriāls, ar kuru strādā poligrāfija, tātad papīrs, ir biodegradējams un attiecīgi to var pārstrādāt neskaitāmas reizes. Papīrs nav videi kaitīgs. Arī poligrāfijas krāsas, kas tiek izmantotas patlaban, nav kaitīgas apkārtējai videi. Tātad neapstrīdami nozare ir videi draudzīga.
Plānotais dabas resursu nodoklis drukātajiem reklāmas materiāliem, jūsuprāt, liecina par politiķu un ierēdņu vēlmi papildināt valsts budžetu vai arī par izpratnes trūkumu?
Valsts mēģina risināt fiskālā budžeta problēmas, tas ir iemesls, kāpēc nepārdomāti un sasteigti nodokļi rodas. Tā ir mana pārliecība, un šī pārliecība nostiprinājusies, pa valdības un ministriju gaiteņiem staigājot. Bet, šāda veida nodokli piemērojot, mēs ierobežojam patēriņa popularizēšanu. Kādā veidā lai vēl savu saražoto produkciju popularizētu pārtikas ražotāji, būvnieki, metālapstrādes nozares uzņēmēji, ja ne ar drukātajiem reklāmas materiāliem? Ikkatra no minētajām nozarēm, kā arī vēl daudzas citas, izmanto drukātos reklāmas materiālus, lai informētu potenciālos klientus par uzņēmumu aktuālāko piedāvājumu.
Minētais nodoklis, pēc valdības domām, neatstās iespaidu uz tautsaimniecību, bet tas tā nav, turklāt uzskatu, ka patiesībā jau arī valdības pārstāvji saprot, iespaidu uz tautsaimniecību nodoklis atstās. Turklāt šis nodoklis neatrisinās problēmu, kura visiem patiešām apnikusi, respektīvi, nenovērsīs to, ka dažādu tirdzniecības centru un citu nozaru uzņēmumu reklāmas materiāli tiek vienkārši samesti pastkastītēs visiem iedzīvotājiem pēc kārtas. Man tas arī varbūt nepatīk, bet ne jau tāpēc ar nodokli jāapliek drukātie reklāmas materiāli. To visu var atrisināt daudz civilizētākā veidā, respektīvi, piegādātājiem uzliekot par pienākumu nemest reklāmas materiālus pastkastītēs tiem iedzīvotājiem, kuri šīs reklāmas saņemt nevēlas.
Kam varētu būt jāmaksā šis nodoklis pašreizējā variantā?
Zinu, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija mainījusi gan nodokļa subjektu, gan objektu. Plānots, ka nodokļa likme tiek ieviesta pakāpeniski, trīs gadu laikā to palielinot līdz 70 santīmiem par kilogramu. Ar nodokli tiek aplikti neadresētie reklāmas iespieddarbi, kas tiek iemesti pastkastītēs, bet nodokļa maksātājs būtu organizācijas, kas šos neadresētos reklāmas sūtījumus piegādā.
Tātad tiešā veidā poligrāfijas uzņēmumus šis nodoklis neietekmēs, tikai netiešā, jo iespējama pasūtījumu skaita samazināšanās?
Jā, pasūtījumi var samazināties, un rezultātā poligrāfijas uzņēmumos var nākties atlaist darbiniekus. Vēl jāņem vērā, ka Latvijā cilvēki bieži meklē ceļus, kā dažādus nodokļus apiet, tāpēc, manuprāt, ar šāda nodokļa ieviešanu valdība stimulē pelēkā tirgus attīstību. Nekur jau reklāmas nepaliks - tās tiks drukātas un izplatītas, vienīgi rodas jautājums, legālā vai nelegālā veidā. Tad atkal vajadzēs palielināt kontrolējošo aparātu un sankcijas pret tiem, kuri apiet nodokli.
Jūsu vadītais uzņēmums poligrāfijas nozarē darbojas jau 20 gadu. Kas šajos gados visvairāk mainījies, bet kas palicis nemainīgs?
Mainījies ir pats uzņēmums - no maza uzņēmuma ar 11 darbiniekiem pašreiz izaudzis līdz uzņēmumam ar 99 darbiniekiem. Ja sākumposmā strādājām tikai ar krāsu dalīšanu un tā saucamajām reprostudijām, kas tolaik Latvijā bija kaut kas absolūti jauns un nezināms, tad šodien esam gan laikrakstu drukātava, gan žurnālu drukātava, strādājam gan vietējā tirgū, gan eksporta tirgos.
Uzņēmums ir attīstījies. Komandas darbs, kas šajā uzņēmumā veikts, ir bijis pareizā virzienā. Var jau vienmēr gribēt vairāk, bet uzskatu, ka attīstība bijusi sabalansēta un vienmērīga. Būtiski ir tas, ka uzņēmums visus pastāvēšanas gadus strādājis bez zaudējumiem. Par investīcijām vienmēr tika ilgi diskutēts, un varu teikt, ka faktiski neviena investīcija nav bijusi ar mīnus zīmi. Mūsu mērķis ir būt vienam no vadošajiem uzņēmumiem savā nozarē, turklāt būt peļņu nesošam uzņēmumam.
Uzskatāt, ka patlaban jākonkurē ar modernajām informācijas tehnoloģijām?
Protams, jākonkurē, turklāt, nevar noliegt, poligrāfija ilgu laiku dusējusi uz lauriem, turpretī digitālo tehnoloģiju nozare, ienākot Latvijā, centusies atbīdīt poligrāfiju malā. Arī starptautiskā mērogā digitālo tehnoloģiju nozare apzināti strādājusi, lai iekarotu savu vietu zem saules. Visu laiku dzirdam, ka poligrāfijas nozares popularitāte mazinās, bet es ticu, ka jaunajām, modernajām tehnoloģijām būs sava vieta un poligrāfijas nozarei - sava. Tirgus sadalīsies. Ir cilvēki, kuriem patīk lasīt drukātā veidā pieejamu informāciju, citiem patīk skatīties televīziju, ir cilvēki, kuri nelasa un neskatās televīziju, bet diennaktīm lūkojas mobilajā telefonā. Patlaban cilvēkam ir plašas iespējas izvēlēties. Jaunās tehnoloģijas ir atnākušas, tām būs sava vieta, bet drukātā informācija paliks, papīrs paliks, jautājums tikai par nišu līdzās e-videi un digitālajām tehnoloģijām.
Prognozējat, ka poligrāfijai paliks ilgtermiņā vērtību nezaudējoši teksti, bet modernajām tehnoloģijām - aktuālā informācija, kas šodien svarīga, rīt - vairs ne?
Ja man pašam vajadzīga virspusēja informācija, tad atrodu to tajā kastē, ko sauc par datoru, un tajā tīklā, ko sauc par internetu. Ja es gribu fundamentālāku, detalizētāku analīzi, tad lasu avīzes, žurnālus, grāmatas. Man ar bērniem arī paveicies, jo mani bērni lasa gan preses izdevumus, gan grāmatas.
Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst, ja kaut kas globālā mērogā notiek ar elektroenerģiju, tad visa informācija, kas glabājas datoros, arī milzīgajos serveros, pazudīs un ļoti iespējams, ka pazudīs neatgriezeniski. Tas, kas nodrukāts uz papīra, saglabāsies, un paaudzes, kas nāks pēc mums, varēs nodrukāto lasīt. Dators, nepievienots pie energoresursa, neko nepastāstīs.
Kā vērtējat papīra ražošanas tirgu Latvijā - faktiski ir tikai viena papīrfabrika Līgatnē un cita ražotāja nav.
Līgatnes papīrfabrika ir specifiska papīra rūpnīca un neražo tādu produktu, kāds vajadzīgs mūsu tipogrāfijai, tā ka mums nav kopīgu šķautņu. Protams, Latvijā varētu ražot vairāk papīra, jo kokmateriāls ir, bet tagad lielos apjomos tiek vests laukā no Latvijas.
Papīra piegādē sadarbojamies ar dažādām valstīm, galvenokārt ar Krieviju, Zviedriju, Somiju. Viskvalitatīvākais papīrs nāk no Somijas, somi patiešām ir ļoti labi apguvuši papīra ražošanas prasmes. Pēdējos gados Āzijas valstis ar savu papīru mēģina ienākt mūsu reģiona tirgos. Papīrs, kas Āzijas reģionā tiek saražots, ir visnotaļ kvalitatīvs. Problēma gan tā, ka papīra piegāde no Āzijas ir neprognozējama un nestabila, savukārt piegāde no Skandināvijas ir prognozējama un stabila, līdz ar to neredzu motivāciju vismaz tuvākajos gados mainīt sadarbības partnerus. Tomēr nevar noliegt, ka Āzijas papīrs mūsu tirgū cenšas ienākt ļoti mērķtiecīgi.
Strādājat arī eksporta segmentā. Vietējā tirgū droši vien milzīgs apjomu kāpums nav gaidāms, bet eksporta daļu plānojat vēl palielināt?
Plānu jau ir daudz. Plānojam nākamajā gadā beidzot uzlikt otru žurnālu drukas mašīnu un tādā veidā radīt papildu stabilitāti jau esošajiem klientiem, kā arī piesaistīt jaunus klientus. Pēc tam būtu jāsakārto avīžu drukas segments. Plānojam arī pilnveidot laikrakstu drukas tehnisko parku.
Runājot par eksporta tirgiem, tie ir pieejami un apgūstami. Krīzes laikā, kad vietējais tirgus samazinājās par 30-40%, nebija citas iespējas, kā vien skatīties, kas notiek ārpus Latvijas, un mēs pratām izveidot veiksmīgu sadarbību. Rezultātā ne tikai spējām kompensēt zaudējumus, kas radās vietējā tirgū, bet arī paplašināt darbu eksporta tirgos. Eksporta īpatsvars poligrāfijas nozarē kopumā 2007. gadā bija ap 27%, patlaban - 60%.
Kas pamudina pasūtītāju, piemēram, no Dānijas vai Nīderlandes izvēlēties poligrāfijas uzņēmumu Latvijā?
Sākums bija grūts, izjutām, ka pret Latvijas uzņēmumiem vērsta liela neuzticība, šaubas, vai vispār te kāds kaut ko saprot, bet tad pierādījām, ka varam nodrukāt pasūtītājam nepieciešamos produktus labā kvalitātē. Turklāt cena ir tas, ar ko spējam konkurēt. Varam piedāvāt poligrāfijas darbus, kas jāveic ar rokām un daudzviet rietumvalstīs un Ziemeļvalstīs ir ļoti dārgi. Patlaban varu teikt, ka iekarojam eksporta tirgu ar cenu, kvalitāti un servisu, bet jāsaprot, ka ilgtermiņā mēs ar zemām algām vien nevaram konkurēt.
Pieļaujat, ka algas varētu kāpt daudzās nozarēs un līdz ar to arī poligrāfijā?
Algu kāpums ir ļoti nepieciešams, lai mūsu valsts vispār attīstītos, lai no Latvijas cilvēki nebrauktu prom. Kad dzirdu, ka valdības pārstāvji apgalvo, valdībai ir fenomenāli plāni, kā panākt, lai uz ārzemēm strādāt aizbraukušie atgrieztos mūsu valstī, izjūtu sašutumu par to, ka amatpersonas klaji melo. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai ārvalstīs dzīvojošie cilvēki masveidā atgrieztos Latvijā. Galvenais uzdevums būtu nodrošināt, lai turpmāk cilvēki neaizbrauktu prom. Bet, lai cilvēki nebrauktu prom, nekavējoties jārada pievilcīga vide šeit, Latvijā, turklāt, ja šāda vide netiks radīta jau šodien, tad rīt būs par vēlu.
Kā varētu izskatīties poligrāfijas nozare pēc 20 gadiem?
Domāju, ka arī pēc 20 gadiem pastāvēs drukātie mediji, iznāks avīzes un žurnāli. Es ticu - nevis ceru, bet tiešām ticu, ka šis uzņēmums pastāvēs, būs attīstījies un mēs būsim atraduši veidus, kā pielāgoties izmaiņām, kas sabiedrību globālā mērogā skars. Ticu, ka vēl stabilāk strādāsim eksporta tirgū. Ticu, ka mums būs darbinieki, kas jutīsies apmierināti ar darbu šajā uzņēmumā un Latvijā, ka mēs varēsim maksāt atbilstošu atalgojumu un ka pēc 20 gadiem mēs vairs neteiksim, ka mūsu valsts priekšrocība ir tā, ka Latvija ir zemo algu valsts.